dzīve · Latvijas Mediji · proza

Parapops jeb rozā brilles Siguldā

 

Man teica: „Gatavojam vienu ātro bestselleru.” Grāmata būšot par „dauzonīgajiem 90-tajiem.” Teicu, ka ņemšu, ka mani tas interesē. „Parapops jeb rozā brilles Siguldā” gan neiznāca brīdī, kad devos uz laukiem, kur biju plānojis ar to aizrauties, bet tā mani gaidīja, kad no turienes atgriezos. Grāmata tiešām maza un piemīlīga. Dizains tāds pavisam interesants un arī teksts – viegli uztverams. Atgādināja tādu jauno laiku Anšlava Eglīša „Pansija pilī” versiju. Līdzīgi kā tur, arī šajā grāmatā viegli un nesamocīti aprakstīta jaunība, tikai šoreiz tie jau ir citi laiki, laiki, kuros arī man bija līdzīgas intereses, lai gan autors par mani ir vairākus gadus vecāks. Bet ne par vecumu ir runa. Runa ir par deviņdesmitajiem Siguldā.

Autobiogrāfiskā garstāsta pamatā ir stāsts par to, kā mūzika spēj ietekmēt un pārvērst uzskatus. Autors gan sākumā ilgu laiku esot prātojis, vai grāmatu maz rakstīt, sakot, ka „aizbildinājumi nerakstīt parasti uzradās bieži un pamatoti.” Taču tā tomēr ir tapusi, jo „nemiera gars kaut kur prāta dzīlēs urdīja – ja ne citiem, tad vismaz pats sev uzraksti gan!” Un ir dikti jauki, ka ir tapis šis stāsts, jo tajā ir, kur pieķerties pat tad, ja neesi izbaudījis deviņdesmitos gadus.

20180515_213919

Pirmkārt jau jāsaka, ka man ļoti patīk pašmāju literatūra, īpaši – autobiogrāfiskā. Iepazīt vietējos cilvēkus ir daudz patīkamāk par ārzemju. Bet uz grāmatas atvēršanas svētkiem Rīgā es gan neaizgāju, kaut biju ieplānojis iet. Todien uzreiz pēc darba sanāca steigt uz laukiem. Žēl, protams, jo būtu bijis jauki paklausīties autora stāstos arī ārpus grāmatas lappusēm…

„..dīdžeja darbam ir savi ļoti izteikti bonusi. Pat ne brīva pieejam alkoholam, jo pats tajā laikā biju tik apzinīgs, ka tiešām nedzēru. Reibu no labas mūzikas un no tā, kā par manis piedāvātajām dziesmām priecājās citi. Gan iereibušie, gan neiereibušie. Bet vislielākais bonuss bija pēkšņā meiteņu uzmanība, ar ko nebiju rēķinājies.”

Man ārkārtīgi patīk autora spēja izteikties un runāt par lietām, kuras citi, iespējams, noklusētu. Dažas Zaviļeiska bērnības ainas ir tik intīmas un detalizētas, ka atliek vien lasīt tās ar apbrīnu. Visi garstāsta tēli ir ar tik spilgtiem raksturiem un, pat nezinot tos reālā dzīvē, ir viegli tos iztēloties, jo autors neko nav paslēpis, tikai atgādina, ka „atskatā uz agrīno jaunību bez rozā mīlestības brillēm gluži neiztika”, bet „tur neko nevar padarīt – pagātnē mums visiem vienmēr zāle bija zaļāka un debesis zilākas.”

„Astoņdesmito stīvā garša tomēr joprojām valdīja visapkārt…”

Viss sākas ar „Depeche Mode”, kas bija „nesaprotami lielisks.” Bet „pa īstam līdz šim eksistējusī pasaule pazuda tad, kad vietējā, nesen nodibinātā radio darboņi sadomāja no mājas uz māju izvilkt kabeli un palaist pa to MTV. Tas bija jaunas dzīves sākums.” Sekoja ierakstu kolekcionēšana, dziesmu pierakstīšana kladēs un tapšana par melomānu, līdz kādu vakaru viņā „bija neatgriezeniski piedzimis dīdžeja iedīglis.” Sekoja darbs radio, lai gan autoram tobrīd bija tikai 16 gadu. Bet „deviņdesmitajos bija iespējams ne tas vien.” Mūsdienās ir grūtāk iedomāties jauniešus pievēršamies kam jēgpilnam vai patīkami trakulīgam. Pirms dažām dienām automašīnā pa radio dzirdēju, ka jaunieši sākuši sūtīt narkotikas pa pastu. Uz to mans līdzbraucējs (vecs vīrietis) teica, ka viņš tajā laikā domāja tikai par bumbas dzenāšanu.

IMG_1512a

Grāmata uzjautrina („Bija tik stulbi, ka tiešām bija smieklīgi.”). Stāsti ir ārkārtīgi amizanti, un, galu galā „Parapops” nebūt nav tikai par mūziku vien. Tas ir atmiņā paliekošas jaunības stāsts, kuru nereti sasaistīju pats ar sevi, jo arī es bērnībā biju liels melomāns, krāju izgriezumus no žurnāliem un ierakstus, arī man visvairāk patika tieši ģeogrāfija un nepatika visas tās fizikas, ķīmijas un bioloģijas. Viens gan mani uzjautrināja, jo Zaviļeiskis minēja vācu kanālus, kurus arī mums šad un tad pieslēdza, minēja A-komandu un runājošo automašīnu… Viņam tas viss nepatika, kamēr mēs ar brāli tieši no šiem seriāliem iemācījāmies vācu valodu tādā līmenī, ka jau pamatskolā bijām gatavi kārtot vidusskolas gala eksāmenu. Bet tas tā… labāk palasiet grāmatu paši…

„Par labu mūziku visapkārt!”

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s