dzīve · proza · Zvaigzne ABC

Banda

Kolīdz redzu, ka ir izdota kāda grāmata par deviņdesmitajiem, klāt piemetot teikumu par to, ka grāmatā būs sekss un rokenrols, esmu ieintriģēts to nobaudīt. Tā bija arī ar Mārtiņa Volfa debijas romānu „Banda” (Zvaigzne ABC, 2022). Tiklīdz grāmata nāca klajā, pieteicos uz eksemplāru un man bija lielas cerības, ka šī būs lieliska literatūra, jo stāsts ir par kādu grupu, kuras nosaukums ir „Banda”. Kā vēstīts uz grāmatas 4. vāka, „„Banda” ir ļoti veiksmīga, Latvijas 90.gadu mūzikas tirgū pieprasīta un fanu dievināta grupa.” Tās sastāvā ir četri dalībnieki un šis stāsts ir par viņiem.

Kad sāku grāmatu lasīt, likās, ka stāsts ir par grupu „Pērkons”, taču laika gaitā sižets vairāk līdzinājās tam, kāds tas bija ar slaveno liverpūliešu četrotni „The Beatles”. Protams, ne gluži viņu stāsts, bet kaut kas uz to pusi. Gan par to, ka parādās Ļena, kura „citu pēc cita nones jumtu visu „bandītu” rūpīgi būvēto dzīvju namiem”, gan to, kā grupa rada dziesmas utt.

„Apstākli, kāpēc viņš vēl nebija nošāvies pie miskastēm, Pauls norakstīja uz savu iedzimto slinkumu.” (30. lpp.)

banda (3)

Stāsts ir par Jāni, Paulu, Juri un Riču – grupas „Banda” dalībniekiem. Autors soli pa solim salicis kopā katra dalībnieka dzīves ainas un raksturus, kas kopā veido gana baudāmu stāstu. Taču ne to, ko no tā sagaidīju, kad izlasīju tekstu uz grāmatas 1. vāka, proti, par seksu un rokenrolu. Tas viss grāmatā, protams, neizpaliek, bet ir ļoti mazās devās un visai pieticīgi, lai neteiktu neko vairāk. Ticis krietni pāri pusei, es kādu dienu sievai stāstīju, ka lasu „Bandu” un gaidu tajā seksu. Nav tā, ka tikai seksa dēļ vien es grāmatu lasīju, tomēr es gribēju rokenrolam piedienīgas izklaides un, protams, kaislīgu seksu. Tas pats attiecas uz pašu rokenrolu, kas, saprotams, bija krietni vairāk, bet arī ne tik daudz, lai teiktu, ka šī grāmata ir par rokenrolu. Un tas vēl nav viss, jo arī solītie 90tie gadi šeit atspoguļoti ne pilnā apmēra, kā tas ir, piemēram, Kaspara Zaviļeiska grāmatās „Parapops jeb rozā brilles Siguldā” (Latvijas Mediji, 2018) vai gadu tūkstošu mijas grāmatā „Pilnīgs šahs” (Zvaigzne ABC, 2020). Tur visa iepriekšminētā šķieta daudz vairāk. Man patika, ko par šo saka kāds goodreads lietotājs: „Lai gan varoņi bija gana spilgti un lasījās raiti, tekstam pietrūka dulluma un kādas maģiski bohēmiskas dzirksts, prasījās vairāk jutekliskuma, deviņdesmito gadu vides.” Tur nu man viņam jāpiekrīt…

„Cilvēks pa īstam laimīgs ir tikai tad, kad viņš ir izaudzis līdz tam, ka viņš mīl. Vēlāk, kad šīs jūtas ir iepazītas, grūti apjēgt, ka agrāk spēts dzīvot un brīžiem pat justies tīri apmierinātam ar sevi.” (165. lpp.)

banda (2)

Bet. Tas nebūt nenozīmē, ka esmu dziļi vīlies izlasot „Bandu”. Protams, sadomājies biju vairāk nekā vajadzēja, taču jāteic, ka darbs uzrakstīts diezgan labi. Arī lasījās tas ļoti raiti un bez aizķeršanās. Tā, ka galīgi mest plauktā vis negribējās, jo, ja nebūtu to piebilžu uz grāmatas vāka, šo romānu varēja lasīt ar pavisam citu piegājienu, neko lieku negaidīt, vienkārši izbaudīt to kā literāru darbu. Es noteikti pasekošu līdzi autora rakstnieka gaitām un varbūt izlasīšu arī viņa nākamo darbu, ja tāds būs. Protams, ja Mārtiņš Volfs no šī nepārmetīsies uz detektīviem vai trakas fantāzijas, ha!

2 domas par “Banda

  1. Kad es aiznesu manuskriptu uz redakciju, lai iesniegtu to konkursam, man ieteica atstāt to pie sarga. Es tā arī darīju. Sarga būrī sēdēja aptuveni 30 gadus vecs vīrietis ar neparasti krāšņu pilnbārdu. Viņš galīgi neizskatījās pēc sarga – augsta piere un ziņkārīgs skatiens. Saņēmis aploksni, viņš nepakautrējās uzjautāt:
    – Vai tas ir manuskripts?
    Nezināju, ko atbildēt. Ja teikšu, ka nav, varbūt šis manu gara darbu kaut kur nomētās. Īsāk sakot, atzinos.
    – Par ko tas ir? – bārdainis nerimās.
    Jā, patiesi, – par ko? Kad es uzsāku “Bandu”, es domāju, ka tas būs stāsts par draudzību. Izstāstīšu bītlu stāstu Latvijas 90to mērcē, bet ar laimīgām beigām – draudzība izrādīsies spēcīgāka par Džona aizraušanos ar Joko Ono, un bītli atkal sanāk kopā. Diemžēl stāsts panesās ne gluži kā plānots. Pie vainas bija romānā aprakstītie 90to reāli notikumi, kas sagrozīja sižetu un faktiski aizveda prom no iecerētā happy end.
    Bet ko lai atbildu bārdainim? Tad es atcerējos trīs maģiskos vārdus, kurus kāds man nezināms grafiti mākslinieks ar nazi bija iegravējis manā skolas solā (tas bija 70tajos): “rock’n’roll, sex and drugs”. Tas arī bija populārs sauklis bītlu laikā. Tā es arī sargam atbildēju; vienīgi “drugs” nomainīju uz “90tie”. Tai brīdī es pat iedomāties nevarēju, ka šie vārdi greznos grāmatas vāku.
    Paldies par atsauksmi!

    Publicējis 1 person

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s