Es tomēr nebiju vienīgais briedis stirnu barā

Piektdien uz darbu aizgāju stundu agrāk, lai laicīgi tieku mājās. Mājupceļā vēl ieskrēju Cēsu bibliotēkā uz maiņas galda nolikt kaudzīti grāmatu un paņemt sev dažus noderīgus labumus. Tūlīt pēc tam steidzu no bērnudārza izņemt vecāko meitu, ātri braucām mājās, savācāmies un devāmies ceļā uz Baldoni. Tā, lai sestdienas rītā būtu nedaudz tuvāk Ogrei. Pa ceļam ieskrēju arī Mālpils kultūras centrā uz grāmatas maiņas punktu. Nereti tur var tikt pie labām, sen kārotām grāmatām. Šoreiz gan es vairāk domāju par savām „stirnām”, jo apmainīju kaudzīti ar līdzpaņemtajām grāmatām pret tādām, kas viņām, iespējams, noderētu vairāk par manis vestajām.

Lai nebūtu jāstāsta, kā braucām uz Baldoni, ko tur darījām (ēdām kūkas, ha!) un kā es sestdienas rītā ilgi vārtījos pa gultu, pārlēkšu visam šim posmam un teikšu, ka uz Ogres bibliotēku ar ģimeni braucām ne tikai tāpēc, ka tur nekad (jā gan!) nebijām bijuši. Mēs braucām uz pašu pirmo Grāmatu blogeru forumu. Tas bija tāds pasākums, kuru neapmeklēt būtu bijis grēks, jo nākamgad sevi par grāmatu blogeri varēšu saukt jau desmito gadu.

—

Kad pieteicos, domāju, sieva ar bērniem nāks līdzi, bet laika gaitā sieva izdomāja, ka viņa nejauksies manā grāmatnieku padarīšanā un labprātāk pastaigāsies pa Ogri, kur tā pa īstam neesot bijusi. Bet reālajā dzīvē arī viņai sanāca pasākumā pabūt, jo tik daudz laiku kopā ar bērniem svešā pilsētā viņa izturēt nespēja, ha!

Jo tuvāk nāca noliktā diena, jo jautrākas kļuva sarunas vacapā. Tas, ko šajās dienās tur runājām, ir atsevišķa ieraksta vērts. Daudzas no meitenēm es iepazinu vien šajā čatā, jo mūsu – grāmatmīļu – ir tik daudz, ka visus pazīt nav iespējams. Arī pērn vasarā rīkotajā saietā man diemžēl nesanāca piedalīties, kaut Sandrai biju teicis, ka tas jārealizē drīz pēc Jāņiem, ne jūlijā, kad vairs nebūšu Latvijā…

—

Mēs apstājāmies stāvvietā līdzās neticami skaistajai Ogres bibliotēkai. Šķiet, tobrīd tā vēl kādu brīdi bija slēgta, bet, kamēr iztuntulējāmies no mantām pilnās automašīnas, pulkstenis bija desmit. Sieva ar bērniem aizstaigāja līdz tualetei, es paliku gaidīt. Līdzās piebrauca klusais Bolt auto, kas maigi, bet ar troksni ietriecās stāvvietas apmalē. Pie stūres sēdēja Aiga no @pieturzimes (viņa pasākumā uzstājās pati pirmā). Drīz pēc tam atgriezās sieva un mūsu ceļi šķīrās – sieva ar bērniem aizgāja pilsētas tūrē, bet es priecīgs slāju uz vienu no skaistākajām bibliotēkām pasaulē. Tas jau tobrīd šķita ļoti vēsturisks mirklis.

—

Es nepateikšu, kura no visām 60 meitenēm bija pirmā, ko bibliotēkā satiku un apskāvu, bet mans apjukums bija milzīgs. Kur vien skaties, redzētas sejas un patīkami meiteņu smaidi. Pat aizmirsu, ka ļoti gribēju čurāt. Garderobē atdevu vējjaku un kāpu augšā uz otro stāvu, kur garā rindā bija sarindoti Jāņa Rozes maisiņi ar dāvanām katram foruma apmeklētājam. Kolīdz tiku pie reģistrācijas galda, man pasniedza piekariņu ar manu vārdu, kaut biju pārliecināts, ka man nudien tiks iedots piekareklis ar uzrakstu „Briedis”.

Bet vēl pirms to dabūju, pie manis pienāca mana slavenā māsa Arta Brice (senāk – Briede, ha!). Un es viņu uzreiz nemaz nepazinu. Viņa smejot noteica, ka neviens viņu neatpazīst. Mēs nebijām tikušies teju četrus gadus. Toreiz, kad Artu pārsteidzu ar ierašanos pie viņas mājas (pirmo un vienīgo reizi), tikko bijām tikuši pie sava pirmdzimtā, kamēr Arta zem sirds nēsāja savu trešo bērnu. Pa šo laiku mēs retu reizi bijām apmainījušies ar vēstulēm, bet satikties tā arī vairs nebija sanācis. Rau, kāda laime! Pasākums vēl nebija atklāts, kad tapu galīgi priecīgs.

Savā lielajā dāvanu maisā uzgāju divas grāmatas – viena no tām („Kamils, kurš skatās ar rokām”, Pētergailis, 2023) jau atrodas manā grāmatplauktā – to atdevu Artai! –, bet otrai vēl nebiju izlasījis nosaukumu, kad sapratu, ka tā nav literatūra man un to no manis paņēma Ieva. Intereses pēc būs Ievai jāpajautā, kas tā bija par grāmatu, ha! Lai nu kā, uz ātro vēl ļāvos Ingai sevi uzbildēt, apskāvu Sandru un kopā ar Artu devos uz zāli, kurā jau pēc neilga brīža svinīgi tika atklāts pats pirmais Grāmatu blogeru forums.

—

Cilvēku masas zālē ieplūda kā tāds palu laiku ūdenskritums. Aizvien vairāk un vairāk meiteņu un sieviešu. Kur vien skaties, kāda redzēta seja. Ar vienu otru vēl dienas gaitā sasveicinājos, bet ar dažām „stirnām” beigās diemžēl pat netiku aprunājies (atliek gaidīt nākamo satikšanos). Kad apsēdāmies, Arta man atdeva arī savu saņemto grāmatu no maisiņa („Kāpēc neviens man to iepriekš nav teicis?”, Helios, 2022). Vēl es tiku pie Rutkēvičas grāmatas no Santas, Žoludes stāsta no Mairitas un “Klusā okeāna” no Kristas. Tās visas iepriekš biju iekārojis vacap sarakstē.

Ar ļoti sirsnīgu un uzmundrinošu uzrunu forumu atklāja tā organizatores – Aija, Kristīne, Ieva, Sandra un Inga. (Neiztrūka ovācijām bagāta pasākumu atbalstītāju pieminēšana.) Sekoja nudien noderīga Aigas prezentācija par valodu. To klausoties, domāju par savām kļūdām, nepareizi veidotajiem teikumiem, liekvārdību utt. Prezentācijā nudien bija dikti daudz visādu interesantu knifiņu. Gribētos, kaut būtu to visu pierakstījis. Uzreiz pēc Aigas zāles priekšā apsēdās Ieva, kas tīkami izklaidīgā sarunā aprunājās ar Kristīni, Ingu un Kristu.

Sekoja kafijas pauze. Tā kā Aija veiksmīgi bija izreklamējusi savus neglītos braunijus, tie bija pirmie, ko steidzu nobaudīt. Vēl svētdien tos gardu muti ēdu, jo pēc pasākuma Aija man braunijus iedeva līdzi. Šī kafijas pauze arīdzan pavēra iespēju aprunāties ar tiem, ko iepriekš nesanāca uzrunāt. Un paklausīties vēl vairākās sarunās par grāmatām. Vienai tādai sarunai pievienojos, kad redzēju stūrītī runājam patiesos grāmatu blogerus vārda vistiešākajā nozīmē. Tur Santa sarunājās ar Lilitu, Līvu un Mairitu. Šīs četras dāmas ir no pirmsākumiem, kad es pats vēl tikai domāju par savu grāmatu blogu.

—

Pēc pauzes foruma ietvaros notika vēl viena saturīga saruna, kur savus pieredzes stāstus atklāja Ieva, Sandra, Agnese un Inese. Smieklīgākais, ka tieši pandēmijas laiks tik daudzām ir bijis pats sākums. Pēc šīs sarunas uztaisījām kopbildi un visi devās ekskursijā pa bibliotēku. Šo lielisko izdevību man sanāca palaist garām (tas nozīmē, ka Ogres bibliotēkā es vēl atgriezīšos), jo zālē bija ienākusi sieva ar bērniem un es vēl aprunājos ar Māru. Mazāk par grāmatām, vairāk par velobraucieniem.

Un pēc tam bibliotēkas darbalaiks bija pietuvojies izskaņai. Visi, kur nu kurais, devās savās gaitās. Tie, kas vēl riņķoja apkārt, tika aicināti paņemt sev līdzi pāri palikušo ēdienu; sanāca paņemt arī vēl pa kādai grāmatai no maiņas galda un Aija ieteica bērniem paņemt arī pāris puzles (kāda laime, jo bērniem ļoti patīk), ko viņa pati bija atvedusi. Kāds bariņš pēcāk aizsoļoja uz kafejnīcu. Tāda opcija bija sarunāta iepriekš. Arī es labprāt turp būtu gājis, taču mēs ar ģimeni jau taisījāmies mājup. Tikai bērniem pēkšņi sakārojās frī kartupeļus, kaut bibliotēkas gardumus neviens ēst negribēja. Māsa Arta tikām jau brauca mājup neatvadījusies, Eva ēda citas pilsētas (Salaspilī) hesītī, bet vacapa čatā pienāca bildes no kafejnīcas un ne tikai. Pirmais grāmatu blogeru forums veiksmīgi bija aizvadīts. Ar patīkamu pēcgaršu nu var gaidīt nākamo grāmatmīļu tikšanos, jo šis bija svētīgi. Protams, neizsakāms PALDIES pasākuma organizatoriem un atbalstītājiem.

P.S. Jāteic, ka ar to otro briedi es tā arī netiku sasveicinājies un aprunājies…