Redzēdams, ka klajā nāk grāmata ar nosaukumu „Kakas, takas un smakas” (Helios, 2022, no angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve), uzreiz sagribēju to kopā ar meitu izlasīt. Visiem zināms, ka maziem bērniem patīk grāmatas par kakām. Arī pieaugušie, visticamāk, tādām vieglprātīgi garām nepaiet. Cits gan noteikti tikai pasmīn par nosaukumu, kamēr cits ņem un lasa to priekšā savai atvasei. Kā es, piemēram. Tikko kā grāmatu saņēmu (liels paldies izdevniecībai!), uzrunāju meitu mazliet palasīt. Arī vēlāk viņa nemitīgi atkārtoja, ka no visām pieejamajām grāmatām grib palasīt tieši „Kakas, takas un smakas”. Grāmatas autors Endijs Sīds to radījis īpaši krāšņu, protams, ne bez ilustrāciju mākslinieces Klēras Elmonas.
Viss sākas ar kakām. Saprotams, daudzas no tām pie mums neatrast, bet meita bija sajūsmā lūkoties grāmatā uz dzīvniekiem un viņu kakām, ikreiz iesaucoties „Uuu, liela kaka!” Arī man, saprotams, bija interesanti lūkoties ilustrācijās un uzzināt arī šo to jaunu par dzīvnieku atstātajām „pēdām”. Īpašs prieks bija katras nodaļas beigās izpildīt testu, lai pārliecinātos, ka visu tiešam zinām. Piemēram, testā „Kas tas par sūdu?” es tomēr neieguvu augstāko novērtējumu, jo vienu kaku sajaucu, iegūstot vērtējumu: „Kas par ožu! Izcila sūdentificēšana!”
Pēc tam kārta pēdām. Iegūtās zināšanas likām lietā jau pirmajā pastaigas laikā, jo ceļā uz dīķi, sniegā bija netipiski liela plēsēja pēda. Jāatzīst, ja nebūtu izlasījis grāmatu, atstāto pēdu vaininieku būtu tikai minējis, ne zinājis, jo tagad, kad manā īpašumā ir šāda grāmata, pēdas atšķirt ir kļuvis daudz vieglāk.
Vēl grāmatā tiek apskatītas dzīvnieku dzīvesvietas – alas, ligzdas un mazzvēriņu mītnes –, kā arī ēdienu paliekas un atrijas. Nav aizmirstas arī olas un krāšņās putnu spalvas. (Bērnībā, ko pavadīju laukos pie omes, man patika vākt lielas, krāšņas putnu spalvas.) Īpaši baisi likās lasīt par Komodo varānu (par tāda eksistenci jau biju aizmirsis), kurš savu medījumu saož no četru kilometru attāluma. Tas šķiet neticami, bet fakts. Un labi vien, ka tie dzīvo tik tālu prom no mums, ha!
Lai nu kā, šī nav tāda grāmata, ko pēc izlasīšanas nolikt plauktā. Tā jātur pa rokai ikreiz, kad ar bērniem paredzēts doties pastaigā uz mežu. Mēs gan kādu laiku nebijām bijuši vietējā mežā un bija jau piemirsies, cik skaists tas mēdz būt. Kad saņēmu grāmatu, bija diezgan auksts un piesnidzis, tā kā ar bērniem uz turieni aiziet nebija iespējams. Vēl tagad kopā neesam bijuši pastaigā pa meža takām, apskatīt dzīvnieku kakas un ņemt talkā zināšanas, ko esam ieguvuši lasot šo grāmatu. Bet kuru katru dienu to izdarīsim.
Grāmatas Ir Mani Labākie Draugi 