Bites. Ceļvedis bišu neparastajā dzīvē

Siltās dienas, kā jau vasarā pienākas, sekoja cita citai. Uz taciņas, kas ved gar māju uz garāžām, čakli strādāja zemes bites. Kaut kad tad man tika piedāvāts paņemt grāmatu „Bites. Ceļvedis bišu neparastajā dzīvē” (Zvaigzne ABC, 2020). Uzreiz arī iedomājos, ka ņemšos bildēt tās zemes bites, vai tomēr gaidīšu, kad līdz bitēm ies kaimiņš, kuram turpat pļavas malā ir daži necili stropi. Vēl es cerēju kādu dienu aizbraukt līdz savas tantes un onkuļa lauku mājām, kur bišu netrūkst. Tieši pie viņiem es savulaik medu ēdu pa tiešo no šūnām. Bet kaut kad vēlāk man no medus bija alerģija un tāda ir aizvien. Medus klātbūtni jūtu pat kūkā, kurā iepilinātas vien dažas pilītes. Tā reiz bija kāda klasesbiedra dzimšanas dienā. Toreiz paliku bez kūkas, sasodīts!

Bišu grāmata mani pacietīgi gaidīja Saldus grāmatnīcā. Pats tobrīd pakaļ tai netiku un centos sarunāt ar paziņu, kurš Saldus apkaimē strādā, bet dzīvo manā pilsētā. Vairākas dienas viņš tā arī netika izņemt man atlikto grāmatu un tūlīt pēc īsā velo ceļojuma, kas sekoja, es pats aizbraucu tai pakaļ un jau nākamajā dienā ar lielu interesi grāmatu biju izlasījis. Lieki piebilst, ka arī sieva apbrīnoja grāmatas māksliniecisko noformējumu un krāšņās bišu ilustrācijas.

„Bites un citi apputeksnētāji, piemēram, lapsenes, mušas, tauriņi, naktstauriņi un putni, dārzā ir noderīgi draugi. Tas ir īpaši nozīmīgi, ja tu audzē augļus un dārzeņus. Kad ēdamie augi ir uzziedējuši, katram ziedam ir potenciāls kļūt par augli vai dārzeni, taču tam jātiek apputeksnētam. Dārzi, kuros mīt veselīga bišu populācija, dod lielāku ražu, turklāt, jo vairāk putekšņu nokļūst uz zieda, jo lielāks un garšīgāks būs auglis.” (29. lpp.)

—

Kā jau norādīts uz vāka, šī grāmata ir ceļvedis. Ar tās palīdzību jebkurš lasītājs īsā laikā spēj sevī uzņemt ļoti daudz noderīgas informācijas par bitēm un visu, kas ar tām saistīts. Piecās nodaļās tiek iziets cauri visam svarīgajam no bišu pirmsākumiem, to sugām, līdz medus veidiem, īsām pamācībām biškopībā un ne tikai. Un nemaz nav jābūt bišu fanātam, lai ar šo grāmatu trāpītu precīzi desmitniekā. Piemēram, es, kurš bērnībā laukos ar zaptsmaizi rokās bļaudams skrēju prom no jebkura uzmācīga strīpainā bišveidīgā vai smējos par kādu bļāvēju, kurš ticis sadzelts, tagad zinu, ka bites ir draudzenes, ka piekusušai bitei, kura rāpo gar garāžas slieksni, jāiedod cukurūdens, lai tā atgūtos un varētu lidot tālāk.

„Bites gandrīz nekad nepamet savu darbu, lai traucētu cilvēkiem. Turpretī lapsenēm – un arī īpaši uzmācīgām mušām – ir slikta reputācija kā pikniku traucētājām. Pieaugušas lapsenes barojas ar nektāru un putekšņiem, bet tām ir arī jāmedī gaļa saviem pēcnācējiem. Tas nozīmē, ka lapsenes var ieinteresēties gan par jūsu dzirkstošā dzēriena bundžu, gan sviestmaizi ar šķiņķi! Arī dažas bites izteikta nektāra trūkuma laikā var mēģināt iebaudīt jūsu limonādi, tomēr viņas nekad nenokodīsies no jūsu sviestmaizes!” (87. lpp.)

Tāpat arī uzzināju, kas jādara, lai bites mūsu vasarās nebūtu tikai reta parādība. Grāmata ļauj uzzināt tiešām daudz noderīgas informācijas. Turpmāk arī es sekošu līdzi tam, lai pats bitēm sniegtu kaut nelielu atbalstu, piemēram, ļaujot pavasarī, kad bites mostas, dārzam būt nekārtīgam…

Galu galā, ja neskata to, ka man no medus ir alerģija un līdz šim ar bitēm viennozīmīgi biju uz „jūs”, tad tagad, izlasījis šo grāmatu, uz bitēm skatos ar daudz lielāku cieņu un patiku. Vairs arī tik traki no viņām nebaidos, ko pierāda tas, cik bezbailīgs devos šīs atsauksmes fotosesijā, ar fotoaparātu lienot pat stropam pavisam tuvu klāt, bitēm dūcot man pie ausīm, acīm un visur citur. Pēcāk, mājās pārnākot, aizvien biju dažu bišu apsēsts, ha!

„Bišu māte lidojumā pārojas ar līdz pat 20 tēviņiem. Mazliet katra partnera sēklas viņa noglabā īpašā orgānā, ko sauc par spermatēku, un pēc tam šos krājumus izmanto visu atlikušo dzīvi. Diemžēl tēviņi, kuri veiksmīgi sapārojas, neizdzīvo, lai par to pastāstītu. Trani nomirst pārošanās akta laikā vai tūlīt pēc tam.” (118. lpp.)

—

Starp citu, pirms nedēļas biju pie tantes un onkuļa, kuri visu savu dzīvi nodarbojas ar biškopību. Kamēr tante traukos lēja medu (rādot kā tas pareizi jādara), viņa noteica, ka neesot neviens radinieks, kurš gribētu pārņemt viņu bites. Tanī brīdī ieminējos, ka mana sieva, kura ne reizi vien ir bijusi izpalīgos pie viena dravnieka, kuram pat māja, kurā nav elektrības, šķiet, ir no bišu medus taisīta, ha! Labi, varbūt ne tik traki, bet viņa tur ir bijusi un tiešām gribētu kaut ko tādu darīt. Tad nu pateicoties šai grāmatai (un manai tantei un onkulim), iespējams, tuvākā nākotnē arī mēs būsim biškopji.

„Arheologi ir atklājuši medu, kas ticis apraksts senās ēģiptiešu kapenēs aptuveni pirms 3000 gadu, taču vēl joprojām ir ēdams. Medus ir vienīgais ēdiens uz zemes, kas nesabojājas. Tas tāpēc, ka medū ir tik zems ūdens saturs, ka tajā nevar augt baktērijas. Daudzi patērētāji maldīgi uzskata, ka tad, kad medus kristalizējas, tas ir sabojājies. Patiesībā kristalizācija ir dabisks process, kas izmaina tikai medus tekstūru.” (146. lpp.)