Zilonis

Kad marta vidū beidzot sanāca aizbraukt uz mājām un es devos uz vistu kūti bildēt vistas un grāmatu, mamma jautāja, kāpēc man nepieciešamas vistas, ja reiz grāmatas nosaukums ir „Zilonis” (Jāņa Rozes apgāds, 2023). Arī man rastos tāds pats jautājums, ja nebūtu izlasījis šo bērnu rakstnieces Kadri Hinrikusas grāmatu, ko ilustrējusi Kadi Kurema un no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Patiesībā „Zilonis” noteikti būtu varējis būt arī ar nosaukumu „Vistas”, ha!

Stāsts sākas ar problemātisku galvenās varones ikdienu, bet beidzas ar citas meitenes vistām. Tā problemātiskā daļa mūsdienu jaunatnei noteikti nav sveša jebkurā vecumā, zinot, kādi ir šodienas bērni. Protams, arī manā laikā grāmatā aprakstītās lietas bija ļoti aktuālas, taču uz pārējā fona tās netika kaut kā īpaši izceltas. Tolaik, šķiet, bija daudz vairāk vienlīdzības, tikai fiziskās dotības vai gudrība atšķīrās. Šodien mums ir krietni vairāk sīkumu, par kuriem jaunietis var tikt apsmiets un pazemots. Un arī metodes (kaut vai internets, kur parādīt savas zvērības) ir plašākas. Ciest nākas arī stāsta galvenajai varonei Kertai, kurai šķiet, ka viņa nekur neiederas. Nepietiek, ka attiecības ar klasesbiedriem nav tās labākās, viņai pat mājās neklājas viegli, jo tētim nepatīk, ka viņai grāmatas un lasīšana interesē vairāk nekā datori un matemātika. Viņa grib kļūt par rakstnieci: „[..] es būšu vai nu rakstniece, vai vispār nekas.” (5. lpp.)

„Es pamazām apjautu, ka pārpratumi un vilšanās nenovēršami pieder pie dzīves tāpat kā visas labās lietas – prieks vai draugi, vai…” (48. lpp.)

Taču nav ļaunuma bez labuma un kādu dienu Kerta iepazīstas ar horvātu meiteni Luciju. Dzīve uzreiz kļūst daudz patīkamāka un krāsaināka. (Tieši tāda, kādai tai vajadzētu būt. Neskatoties ne uz ko.) Un šo grāmatas daļu es lasīju ar lielāku patiku, jo dzīvojot līdzas tīnim, kuram viss ir slikti, jau pats par sevi ir pārbaudījums visām nervu šūnām, tāpēc daudz vieglāk bija koncentrēties uz ikdienišķo „Ziloņa” otrajā pusē, kur galvenais notikums ir vistas. Arī mums ar brāli bērnībā patika vistas. Savas vasaras pavadot pie omes laukos, bija ne viens vien interesants notikums, kas saistīts ar vistām. Un interesants bija arī „Zilonis”, kas vietām lika plati smaidīt un atcerēties savu bērnību, kas liekas tik nesenā pagātnē atstāta, kaut nu jau man pašam ir savi bērni, kuriem jāpalīdz no dzīves gūt prieku, lai nav kā stāsta varonei jābrīnās un jāgaida pieaugšana… „Man tomēr jābrīnās, kur pieaugušie ņem tās muļķīgās runas, ka bērnība ir skaista un bezrūpīga. Es nespēju vien sagaidīt, kad būšu liela un varēšu pati brīvi izvēlēties, ko daru, kur eju un ar ko satiekos.” (14. lpp.) Esiet draudzīgi!