Stāstnieks

(Februāra vidū uz nepilnu nedēļu mājās biju palicis viens pats. Sieva ar bērniem jau dzīvojās pa Valmieru un tas bija laiks, kurā cita starpā biju nobriedis pabeigt dažas iekavētas atsauksmes, un Deiva Grola „Stāstnieks” (Helios, 2022) bija viena no tām. To publicēt biju gatavs jau 16. februārī, tikai sanāca tā, ka tajā dienā arī man bija laiks pārvākties uz Valmieru. Turklāt arī bildes nebiju paguvis sabildēt, tāpēc publikāciju atliku. Pie pieticīgām bildēm es tiku marta pirmajās dienās (jo atlikušais februāris kaut kur izkūpēja; tāpat kā marts), bet tai pat laikā biju sācis strādāt un visa mana iepriekšējā dzīve pēkšņi sagrieztās kājām gaisā. Taču tagad esmu nolēmis sabalansēt savu laiku un no savas ikdienas, lai cik steidzīga tā būtu, vairs neizslēgt pašas svarīgākās lietas, tai skaitā – grāmatas un viena otra atsauksme.)

Ja pareizi atceros, jau 2021. gada izskaņā medijos bija lasāms raksts (tāds bija arī 2022. gada nogalē par šo gadu) par to, ko nākamā gada laikā grasās izdot vadošās Latvijas izdevniecības. Šķiet, pati gaidītākā no rakstā minētajām grāmatām bija kādreizējā grupas Nirvana bundzinieka un grupas Foo Fighters līdera Deiva Grola visur pasaulē zibens ātrumā iemīlētā atmiņu grāmata „Stāstnieks” (Helios, 2022). To tad arī pacietīgi gaidīju un galu galā drīz pēc iznākšanas saņēmu no izdevniecības, par ko ļoti, ļoti priecājos. (Milzīgs PALDIES!) Un, kas ir pats neticamākais: visu šo laiku pat bija izdevies atturēties no audio grāmatas klausīšanās, kas, saprotams, šajā gadījumā ir īpašs notikums, jo grāmatu ierunājis pats autors Deivs Grols. Protams, kad grāmatu biju izlasījis, paklausījos arī dažas nodaļas audio versijā, jo Grola balss ir roķīgi hipnotizējoša un smaidīgie stāsti viņa balsī ir ar īpašu pienesumu.

Teikt, ka Grols ir vienkārši lielisks, būtu nepateikt neko. Viņš prot stāstīt, viņš spēj apburt, viņš ir aizraujošs, humora pilns un ļoti asprātīgs. Ne velti es savulaik tik ļoti fanoju par Foo Fighter agrīnajiem mūzikas klipiem (varbūt pat iedvesmojos). Tie lika smieties un liek vēl aizvien. Un par grupas Nirvana ietekmi uz manu dzīvi nemaz nerunāsim (starp citu, „Nevermind” iznāca manā vārda dienā), jo ja būtu iespēja uz vienu dienu atgriezt vienu mūziķi šai saulē, tas noteikti būtu Kurts Kobeins. Atliktu vien tikt līdz koncertam, ja tāds būtu, ha!

„Ikviens bērns dzīvē nonāk līdz svarīgajam brīdim, kad satiekas neatkarība un identitāte, virzot uz nolemtā ceļa, un šis bija mans brīdis. Man bija lemts kļūt par autsaideru ar ģitāru, kurš mīlēja mūziku un komēdiju. Ej nu sazin, kāpēc.” (168. lpp.)

Grols ir multitalants. Viņš ne tikai labi dzied (un bļauj!), spēlē ģitāru un ir viens no pasaulē labākajiem bundziniekiem (ne tikai savās grupās, bet arī piespēlējot citiem – piemēram, grupas Queens of the Stone Age dziesmu „Go with the Flow”, kurā Grols pamatīgi dauza bungas, nemitīgi klausos jau 20 gadus), ar šo grāmatu viņš parāda arī savu stāstnieka talantu, ko noteikti ir baudāmi lasīt pat cilvēkam, kas nav Grola mūzikas (un personības) cienītājs, jo tas ir neticams piedzīvojums lapaspusēs.

„Jo katra diena joprojām ir kā balta lapa, kas gaida savu stāstu.” (137. lpp.)

Lasot mūziķa bērnības stāstus, dažbrīd jūtos pat līdzās esošs. Kaut vai tikai garāmejot. Vai brīdī, kad satiec Grolu veikalā un pastāsti par viņa sen senos laikos atrasto maku. Stāsti ir anekdotiski un viegli uztverami. Tāpēc arī grāmata lasās ļoti raiti. Jau pirmajā dienā biju labi ieskrējies, bet pēc tam sanāca ilgi „marinēt”, lasot visu pārējo, kas slinkajā rudenī bija iesākts lasīt. Lasot arī ātri saproti, ka „Stāstnieka ” lapaspusēs ir visai maz visa tā sex drugs and rock’n’roll padarīšana, tā vietā ir vairāk sirsnības, cilvēcības un nebeidzama mīlestība pret ģimeni, jo īpaši meitām (īsts paraugs tēva lomā!). Tā ir Grola vislielākā aizraušanās.

„Māte bija tik nesavtīga, ka izaudzināja arī mani tā, lai man būtu nepieciešams vien mazumiņš, bet pretī es dotu ļoti daudz.” (142. lpp.)

Bez personīgajiem stāstiem no Grola bērnības un vēlākiem laikiem, lasītājs tiek aizvests ceļojumā cauri rokmūzikas vēsturei, galvenokārt, pagrīdei, kas septiņdesmito gadu pirmajā pusē sasniedza savu augstāko punktu, nesot līdzi amizantas un nekaunīgās anekdotes par visdažādākajām tā laika roka ikonām. Un to visu saviem lasītājiem pasniedz mūziķis, kas nācis no vidusmēra amerikāņu strādnieku ģimenes, bet tieši tas vieglums, naiva puikas redzējums, padara šo grāmatu par lasīšanas vērtu un pat ļoti iesakāmu. Pat nezinu, ko vēl šeit piebilst… Bez šaubām, „Stāstnieks” noteikti būs manā 2023. gada grāmatu topā.

„Dažkārt piemirstu, ka esmu novecojis. [..] Redzu savu bārdu vietām sirmojam. Un par to visu esmu pateicīgs.” (9. lpp.)