Piektā laiva

Es neatminos, vai esmu lasījis kādu slovāku autora grāmatu (Lilitas dāvāto Viliama Klimāčeka „Karsto 68. gada vasaru” tā arī neesmu vēl izlasījis), bet, kad klajā nāca Monikas Kompaņīkovas romāns „Piektā laiva” (Pētergailis, 2022; tulkojusi Aiga Veckalne), es nespēju no tās atteikties. Man zināmās grāmatmīles nevienā mirklī nebeidza slavēt romānu, ievietojot to savos mēneša vai pat gada topos. Man gan ar grāmatas izlasīšanu skolas eksāmenu dēļ sanāca aizkavēties. Taču ik brīvo brīdi, kuru pavadīju lasot, arī es par šo grāmatu sajūsminājos. Jo sevišķi par biežajiem (nereti uzjautrinošiem) un oriģinālajiem salīdzinājumiem.

Iesākot grāmatu lasīt, uzreiz neuzķēru to vientulību, par kuru meitenes savās īsajās publikācijās runāja. Romāna pirmā puse bija haotiski labi izstāstīts jaunas meitenes dzīvesstāsts, kas manī raisīja domas un iedvesmu, jo jau pasen man stāv pusiesākts bērnības stāsts, ko centos iedomāties izstāstām, cik nu tas ir iespējams, hronoloģiskā secībā. Šīs grāmatas iespaidā nolēmu, ka var stāstīt kā pagadās. Jo man patika tas, ko lasīju. Sākumā pat necerēju, ka grāmata mani tik ļoti aizraus, kaut grāmatmīļu minētā vientulība ir viena no manām mīļākajām sajūtām(?).

„Es jutos kā ar vientulību līdz malām piepildīts trauks.” (37. lpp.)

„Iemācījos izslēgt savus drošinātājus un atvienoties no pasaules.” (56. lpp.)

Stāsta varone ir divpadsmit gadus vecā Jarka, kuru „emocionāli pametusi viņas nenobriedusī, izklaidīgā māte”. Pēc mūžīgās klaiņošanas viņa ar māti ir apmetušās pie vecmāmiņas. „Likteņa ziņā atstātā meitene ir spiesta rūpēties par savu kašķīgo, mirstošo vecmāmiņu, lai nenosmaktu betona džungļos, lai izdzīvotu Bratislavas daudzdzīvokļu ēkas sociālajā vakuumā.” (Redziet, pat teksts uz 4. vāka ir literāri spēcīgs!) Meitene mēdz aizklīst līdz dārza mājiņai, kurā tad arī norit grāmatas otrā daļa – stāsts par svešiem bērniem. Un to lasot es ne reizi vien apstulbu un mēģināju iztēloties to ainu, kad tik jauna meitene ņem un rūpējās par zīdaiņiem. Starp citu, arī tās dārza mājiņas prototips man bija acu priekšā, jo manam draugam Limbažu pusē ir tāda dārza mājiņa, kurā šad un tad vienatnē esmu nakšņojis. Pēc romāna izlasīšanas es apskatījos arī filmas treileri (gribētu redzēt visu filmu) un vēl vairāk sasaistījos ar tikko izlasīto skaudro stāstu.

„Mazi bērni dzīvo tuvu pie zemes, un no zemes viņos ieaug labestība. Bērniem katrs sīkumiņš ir svarīgs. Viņi vēl nav dzirdējuši par visumu, bet viņi paši ir visums, viņi neko nevar salīdzināt ar tā bezgalību. Viņu dvēseles ir tīras un trauslas kā zīdpapīrs.” (103. lpp.)

„Bērni slēpj savu dabiskumu, kad pārāk agri saprot, cik svarīgs ir ārējais iespaids.” (122. lpp.)

Vietām stāsts atgādināja latviešu filmu “Māsas” (režisore L. Olte), ko sanāca noskatīties īsi pirms „Piektās laivas” izlasīšanas. Arī tur stāsts ir par jaunu meiteni (un viņas mazo māsu), kura dzīvo bērnunamā, jo viņas māte ir diezgan izklaidīga, gluži kā Jarkas māte. Ģimenes nozīme un vērtības katram ir savas, bet abi šo meiteņu tēli man vēl ilgi neliks mieru. Un arī šīs mātes, kas savus bērnus atstājušas novārtā. Šī grāmata parāda, cik ļoti mīlestības trūkums bērnu var ietekmēt. Tur viss iet pa kāpnēm – vecmāmiņa savas dusmas un neapmierinātību izgāž pār savu meitu, kura vēlāk savas neveiksmes noveļ uz savu meitu, Jarku. Pēc sajūtām man šis stāsts bija emocionāli ļoti tuvs un liek līdzpārdzīvot.

„Bērni uz pubertātes sliekšņa stāsta sev, ka ne mūžam nebūs tādi kā viņu vecāki, ka nekādā gadījumā neatkārtos cirku, ko vecāki rāda mājās katru dienu. Toties vecāki uzskata, ka ir saprotoši, toleranti un brīvi domājoši cilvēki un dod bērnam labāko, protams, rēķinoties ar to, ka bērni viņu pūliņus novērtēs tikai pēc gadiem, kad pieaugs. Tikai tad, kad mēs, vecāki, vairs nebūsim dzīvi…” (133.-134. lpp.)