dzīve · proza · Pētergailis

Ņukucītis un Nē! Pasakas par Ņukucīti

Nākamajā rītā pēc tam, kad no izdevniecības mājās biju pārvedis jauniegūto Aivara Neibarta grāmatu „Ņukucītis un Nē! Pasakas par Ņukucīti” (Pētergailis, 2022), es kopā ar meitu zem segas (slēpjoties no spožās rīta saules) to vairākkārt izšķirstīju, aplūkojot neticami skaistās Gitas Treices ilustrācijas. Divgadniece bija stāvā sajūsmā un katru mākslasdarbu aplūkoja vairākkārt, smalki izpētot vissmalkākās detaļas, mēģinot saskaitīt pat kukaiņus uz vāka iekšmalām. Vai vistas. Un ir jau arī uz ko lūkoties, jo ilustrācijas nudien ir vairāk kā apburošas. Atgādināja to burvību, ar kādu vienmēr uzlūkoju multiplikācijas filmu „Ezītis migā” (vai grāmatu ar tādu pašu nosaukumu).

_MG_3839

Patiesībā šīs bildes jau ir atsevišķas grāmatas vērtas. Bet arī teksts, saprotams, nebūt nav sliktāks (ai, cik slikti šeit lietot vārdu „sliktāks”). Skaistā valodas spēle un kopējā sirsnība mani apbūra. Iepriekš tik priecīgs par autora veidotajiem teikumiem latviešu literatūrā, šķiet, biju lasot Māra Bērziņa „Svina garšu”, kas manā skatījumā aizvien ir nepārspēti labākā latviešu autoru sarakstītā grāmata. Un šī mazā grāmatiņa par Ņukucīti varētu būt jauno lasītāju versija tam, cik skaisti var uzrakstīt stāstus.

„Dienasgaismā Ņukucītis izskatījās dižs kā branga siena gabana. Naktsgaismā Ņukucītis vērtās gluds un apaļš kā zirnītis. Bet citādi: bērns kā jau bērns.”

Vienīgais tās mīnuss ir tas, ka grāmata ir tik plāna. Bet tas ir sīkums. Atliek vien vērt vaļā atkal un atkal, ko es neapšaubāmi arī darīšu vēlreiz un vēl. Kaut vai tikai tāpēc, ka ar savu divgadnieci mēs iesākumā apskatījām tikai bildes. Un tā jau ir tikai puse no prieka. Otrā prieka deva viņai vēl tikai priekšā. Un varbūt arī man pašam nenāks par ļaunu šo prieku atkārto jau tūlīt pat. Kā raksta Lilita: „Tās ir zāles no rūpestiem pagurušai dvēselei. Tieši tik vienkārši.”

_MG_3862

P.S. Tā nu ir sagadījies, ka grāmatu dabūju nepilnas divas nedēļas pēc sava necili mazā velo izbrauciena. Tajā, starp citu, es pabiju arī pie Burtnieku ezera. Kā man gribētos teikt, ka arī es: „Vaļas brīžos klejoju pa Burtnieku ezerā nogrimušo pili.” Un: „Mani tur pavadīja, visu rādīja un visu apstāstīja Arvīds. Kurš strādāja Burtnieku ezerā nogrimušajā pilī par sargu.”

Paldies izdevniecībai.

Viena doma par “Ņukucītis un Nē! Pasakas par Ņukucīti

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s