dzīve · Jāņa Rozes apgāds · proza

Tumsa un partneri

Pirmskara laikā, lasīdams Sigita Paruļska grāmatu „Tumsa un partneri” (Jāņa Rozes apgāds, 2021), es nespēju iedomāties, ka tur aprakstītie notikumi – šķiet atstāti senā pagātnē, nākamajām paaudzēm par atgādinājumu, cik pasaule reiz bijusi nežēlību pilna – būs sasaistāmi ar šodien notiekošo, ka pēdējās romāna lapaspuses jau lasīšu laikā, kad bezsmadzeņu radījumi no lielās pajoliņu valsts arī šajā gadsimtā pret cilvēci pastrādās stipri līdzīgus noziegumus kā tālajā 1941. gadā. („[..] pēc šī kara dvēseles, ticības un vispār Dieva akcijas ir stipri kritušās. Dieva dēls varbūt augšāmcēlās, bet Cilvēka dēls ne.” (208. lpp.)) Nu ir vairāk kā skaidrs, ka šādi stāsti nav tikai vēl viens atgādinājums iz vēstures tiem, kas to varbūt vēl nezina, bet gan reāla turēšana nomodā, mundruma nezaudēšanai.

„Stulbie krievi šāva, kur pagadās.” (27. lpp.)

tumsa (4)

Jau pēc pirmās latviski izdotās lietuviešu autora Sigita Paruļska grāmatas „Trīs sekundes debesu” (AGB, 2004), es gribēju vēl kaut ko tikpat aizraujošu, tik pat skaistā valodā uzrakstītu. Tāpēc reiz kādā no Grāmatu izstādēm es – pēc Jāņa Ogas mudinājuma – uzrunāju tulkotāju Daci Meieri, kuru tobrīd personīgi vēl nepazinu. Gribēju zināt, vai kādreiz tiks iztulkots vēl kāds Paruļska darbs. Viņa neko nesolīja, bet teica, ka gribētu gan. Šķiet, jau toreiz Dace minēja tieši šo darbu (ja vien Paruļskis nav uzrakstījis vēl kādu romānu par holokaustu). Rau, re, dažus gadus vēlāk mani burtiski apbūra ziņa par „Tumsa un partneri” klajā nākšanu. Mans mīļākais lietuviešu rakstnieks atkal bija lasāms latviski.

„Laiks, viņaprāt, bija bezkrāsains kā foto attīstītājs. Tikai cilvēki paši atšķaida laiku ar dažādām savu emociju un pārdzīvojumu krāsām.” (13. lpp.)

Aptuveni pirms mēneša (laikā, kad grasījos par šo rakstīt) manas emocijas (un naids) bija nevaldāmas. Un ne jau grāmatas sakarā, bet gan tajā, kas tobrīd notika Ukrainā (un aizvien notiek). Redziet, kad pirms diviem gadiem gaidījām savu pirmdzimto, pasaulē tik tikko bija sācis plosīties vīruss un meitai nācās piedzimt ļoti nedrošā pasaulē. Tagad, kad kuru katru brīdi pasaulē nāks mūsu otrā meitiņa, vīruss, kas šur tur vēl aizvien plosās, ir palicis otrā plānā, taču pasaule ir kļuvusi vēl krietni nedrošāka. Atpalicībā iesprostotie Putlera pakalpiņi veic prātam neaptveramas zvērības pret citas valsts iedzīvotājiem. Un šī kara sakarā neviens īsti nav pasargāts no valdošā ļaunuma. („Karš ir kā skalpelis, ar vienu strauju griezienu bez jebkādas žēlastības atklāj cilvēka izpuvušo iekšieni. Un diemžēl nespēj uzšķērsto izārstēt.” (209. lpp.) Un nežēlību pārpilns ir arī Sigita Paruļska romāns, kas bija iekļauts LaLiGaBa garajā sarakstā kategorijā „labākais tulkojums”. Vīlos, kad darbs netika arī īsajā sarakstā, jo, manuprāt, ir pat ļoti skaisti iztulkots un savā burvībā krietni apsteidz dažu labu tur iekļuvušo darbu.

Stāsts ir par Lietuvu 1941. gadā. Romāna galvenais varonis ir jauns fotogrāfs vārdā Vincents. Laimīgas vai nelaimīgas sagadīšanās dēļ viņam nākas noslēgt vienošanos ar kādu SS virsnieku. Vincentam ir „jātaisa māksla”. Viņam jāiemūžina savas dzimtenes ebreju masu slepkavības. Kā teikts uz grāmatas 4. vāka: „Izmantojot fotogrāfiju kā metaforu, Sigits Paruļskis nesaudzīgi atklāj daudzu savu tautiešu pasivitāti un samierināšanos ar Lietuvas nesenās vēstures tumšākajām lapaspusēm.” Bet stāsts nav tikai par to vien. Stāsts galvenokārt ir par mīlestību. („Tagad tu esi mana vienīgā īstenība…” (20. lpp.)) Jo tieši tas ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc Vincents piekrīt šādam darījumam (slēpjot to no mīļotās Juditas), kas pašam nekādu prieku nesagādā. Romāns ir notikumiem bagāts un interesants. Dažas aprakstītās ainas ir pratām neaptveramas.

„Nāves loma bija mainījusies. Agrāk nāve bija māksliniece, svarīgākā persona uz dzīves skatuves. Kā mamma, kad vēl dejoja un dziedāja. Tagad nāve bija novecojusi, zaudējusi galveno lomu, kļuvusi par statisti un spēlēja masu skatos. Katru dienu mira tik daudz cilvēku, ka nāve bija kļuvusi par banālu dekorāciju, fonu, trešā plāna personāžu.” (96. lpp.)

Romāns mani apbūra jau no pirmajām lapaspusēm. Pēc vairāku sieviešu autoru darbu izlasīšanas, lasīt kārtīgu vīriešu gabalu bija gatavā bauda. Teikums pēc teikuma mani savaldzināja aizvien vairāk un vairāk. Reizēm pats sajutos kā Vincents. Un ne jau tad, kad viņš jau bija sācis strādāt par holokausta liecinieku. Vairāk tais brīžos, kad viņš apjūsmoja Juditu un ar viņu gulēja. Šo mīlestību autors apraksta jo īpaši spēcīgi. Protams, „Tumsa un partneri” – kā vēsta pats romāna nosaukums – ir tumšu notikumu pilna grāmata, bet mans prāts, kas ļaunumu tur pēc iespējas tālāk no savas ikdienas, vairāk koncentrējās tieši uz šo gaišo pusi – uz mīlestību. Tieši šīs mīlestības klātbūtne romānā mani silda un kādu dienu es noteikti gribēšu grāmatu pārlasīt vēlreiz. („Cik daudz vēlēšanos, bet līdz Ziemassvētkiem vēl tālu.” (80. lpp.)) Zosāda uzmetas jau palasot tikai pasvītrotos citātus vien.

tumsa (2)

„Viņa dejoja. Vincents nezināja, ka viņai piemīt dejotājas talants. Viņš vispār necik daudz par viņu nezināja. Aizvien skaidrāk pārliecinājās, ka vismazāk mēs zinām par tiem, kuri atrodas mums vistuvāk. Līdzās dzīvojošie cilvēki iesūcas mūsos kā smarža, un pamazām mēs pārstājam to smaržu saost, vairs īsti neatšķiram no savējās. Un pēcāk, kad kaut kas atgadās, kāda nelaime, negaidīts notikums vai kas cits nepatīkams, piepeši apjēdzam, ka neko nezinām pat par tiem, ar kuriem mums ir kopīga guļvieta.” (185. lpp.)

Viena doma par “Tumsa un partneri

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s