dzīve · proza · Zvaigzne ABC

Piekrišana

Bija pavasarīgi jauka diena (ne tā kā tagad, kad ārā pat redzamas lejup krītošas sniegpārslas, ha!), kad ar izdevniecības gādību savā īpašumā ieguvu tik tikko izdoto franču rakstnieces Vanesas Springoras pirmo grāmatu „Piekrišana” (Zvaigzne ABC, 2022, tulkojusi Inta Šmite). Par šādas grāmatas nepieciešamību uzzināju vien salīdzinoši nesen, kad Sandra K. par to IG ieminējās. Man bija paslīdējuši garām notikumi, kas Francijā risinājušies šīs grāmatas un tēmas sakarā, bet tā kā esmu biogrāfisku stāstu (un franču literatūras) cienītājs, beigu beigās šis bija pat ļoti gaidīts darbs. Un tas viennozīmīgi nelika vilties.

Paņēmis sev atlikto grāmatu no Saldus grāmatnīcas, ar ģimeni devāmies uz Baldoni. Turpceļā sieva ņēmās grāmatu palasīt un tik ļoti aizrāvās, ka jau galapunktā to bija teju izlasījusi. Palikušas bija vien pāris lapaspuses, tāpēc jau tanī pat vakarā arī es varēju ķerties „Piekrišanai” klāt. Pirmais, ko lasot visu laiku domāju bija: sasodītie meiteņu tēvi, tas viss tikai viņu dēļ, to, kuri aiziet, atstājot mazu meiteni ar māti vienu! Protams, vienmēr visu nevar norakstīt tikai uz kāda ģimenes locekļa neesamību viņu dzīvēs, tāpat kā nevar izaudzināt bērnu vien pēc sava prāta un cerēt, ka viņš būs tieši tāds, kādu tu viņu esi iedomājies izaugam. Visa tā padarīšana ir tikai paša cilvēka rokās un citi tam klāt var pievienot vien kādu „garšvielas” devu.

20220325_173056

Mazajai V. ļoti pietrūkst tēva, kurš nemaz tik labs nekad nav bijis. („Tēvi meitām ir drošs patvērums. Taču manējais ir kā caurvējš.” (11. lpp.)) Vanesa raksta: „Kad esam tikušas vaļā no mājas tirāna, mūsu dzīve iegriežas reibinošā virpulī.” (15. lpp.) Un tomēr – viņai tēva pietrūkst. Jo arī māte nav nekāds paraugs. „Kaut gan mūsu dzīvoklī nemitīgi tiek rīkotas ballītes un māte allaž ir iemīlējusies – taču ne uz ilgu laiku –, izrādās, ka viņa ir daudz vientuļāka, nekā biju iedomājusies.” (16. lpp.) Pāris reizes gan mazās meitenes tēvs abu dzīvēs parādās, bet V. „rotaļlaukums ir grāmatu valstība” (jo māte strādā nelielā izdevniecībā).

„Ir bērni, kas augām dienām dzīvojas pa kokiem. Es dzīvojos pa grāmatām. Tā es klusinu neremdināmās bēdas, kurās grimstu, kopš tēvs mani ir pametis. Manu iedomu pasauli ir pārņēmusi kaislība. Pārāk agri esmu sākusi lasīt romānus, no kuriem neko daudz nesaprotu, ja nu vienīgi to, ka mīlestība nodara sāpes. Kāpēc gan cilvēks pāragri vēlas plosīt dvēseli?” (23. lpp.)

Manis paša bērnība bija pilna ar izjukušu ģimeņu ainām. Taču es nekad neiedomājos, ka tā ir kaut kāda norma un cieši ticēju īstai un mūžīgai mīlestībai. Arī tēvi – jo īpaši manējais! – nebija nekādi labie piemēri, un arī tas mani neatturēja no tādas dzīves, kurā savu meitu turu augstāk par visu pārējo. Bet nu jau es novirzījos no tēmas, kaut lasot jau jutu, ka uzrakstīt par šo grāmatu man sanāks diezgan personīgi.

20220325_173111

Kad piedzima mana meita, nemitīgi domāju par pasaulē valdošo ļaunumu, īpaši par pedofiliem un dažiem tēliem no Janas Egles debijas stāstu krājuma „Gaismā” (Latvijas Mediji, 2016). Reāli neviens bērns nav pasargāts no tāda ļaunuma, kāds sastopams Vanesas Springoras grāmatā „Piekrišana”, kur autore smalki apraksta savu izpostīto jaunību. Protams, katrs bērns savādāk iepazīst seksualitāti un arī to autore grāmatas lapaspusēs nenoklusē, stāstot, kā kādā ziemas vakarā, deviņu gadu vecumā, guvusi „nelielu ieskatu pieaugušo cilvēku seksuālajā dzīvē”, bet nākamajā vasarā pie klasesbiedra kopā ar viņa māsīcu spēlējas ar pieskārieniem. „No rīta nejūtam ne mazāko neveiklību: atmiņas par naksnīgajām baudām ir izšķīdušas miegā, mēs ķīvējamies, it kā nekas nebūtu noticis, un tikpat sirdsšķīsti dauzāmies pa laukiem.” (25. lpp.) Tā kā V. ar Žiljēnu mācās vienā klasē, šīs rotaļas turpinās vēl vairākus gadus. Un starp visu to aizvien pavīd zudušā tēva tēls.

„Neaizsniedzamais tēvs manā dzīvē ir atstājis neaizpildāmu tukšumu. Milzīgu kāri uz lasīšanu. Visai agrīnu seksualitāti. Bet it īpaši – nepārvaramu vēlmi būt uzmanības centrā.” (27. lpp.)

Viņai vēl nebija četrpadsmit, kad viņas dzīvē – ar mātes starpniecību (jo viņa aizvelk V. „uz vakariņām, uz kurām ielūgti vairāki ievērojami literāro aprindu pārstāvji”) – ienāca G. „Šā vīrieša klātbūtne ir kosmiska,” viņa spriež. Protams, vēlāk viņa nopērk G. grāmatu, jo „kopš bērnības grāmatas man ir bijušas brāļu un māsu vietā, tās bija manas ceļabiedres, audzinātājas un draugi.” (35. lpp.) Drīz viņa saņem vēstuli un tādu vēstuļu būs daudz. Viņam tūlīt būs piecdesmit. „Tiklīdz uzķeros uz āķa, G. nelaiž vējā ne minūti. Viņš man seko uz ielas, krustām šķērsām ir izstaigājis manu kvartālu, mēģina trāpīties ceļā, un drīz vien tā notiek. Mēs pārmijam pāris vārdu, un es dodos mājās, apskurbusi no mīlas.” (36. lpp.) Seko citas satikšanās un pirmā ciemošanās G., maigi sakot, pieticīgajā dzīvoklī, kur V. ar skatienu meklē zīmi, kas paskaidrotu, kāpēc tur atrodas. Vanesa raksta, ka viņš esot izturējies izcili smalkjūtīgi. „Viņš ilgi mani skūpsta, glāsta man plecus un ieslidina roku man aiz džempera, un es ne reizi nelūdzu to atraut, tomēr galu galā atgrūžu viņa plaukstu.” Un „es pārrodas mājās kaistošiem vaigiem, lūpās un sirdī ir ielijis vēl nebijis prieks.” (39. lpp.)

„G. ir taisnība tajā ziņā, ka pubertāte un pusaudža gadi ir sprādzienbīstamas juteklības laiks, sekss ir visur, iekāre pludo pāri malām, pārņem visu būtni, tā ir visvarena kā bangas, tai jāgūst apmierinājums nekavējoties, un vienīgais, kas tev ir nepieciešams, ir satikšanās.” (132. lpp.)

20220325_173536

Lai nu kā, seko galvu reibinošs, iemīlējušās meitenes stāsts, kurā nav vietas draugu izteikumiem, ka viņš ir pedofils, ne arī mātes vārdiem, kura gan īpaši pret šādu faktu neprotestē, vien samierinās. Tāpat kā visa Francija, kur tikai pēc Vanesas Springoras 2021. gada septembrī tika grozīts likums par nepilngadīgo aizsardzību. Grāmatas izskaņā viņa par to visu raksta, jo arī pēc šķiršanās G. turpina viņu vajāt. Jā, protams, es te jau sāku teikt priekšā, bet ja nebūtu šīs šķiršanās, nebūtu arī šīs grāmatas. Būtu tikai tās, ko par V. rakstīja G. „[..] es no mūzas pamazām pārvēršos daiļdarba tēlā.” (75. lpp.). Kad jautāju Dimiņam, vai viņš gadījumā nav lasījis kādu no G. grāmatām (jo viņš teica, ka ir lasījis Vanesas grāmatu oriģinālvalodā), viņš atbildēja: „Neesmu!”

„Kopā ar G. es pati sev par postu atklāju, ka grāmatas var pārvērsties par slazdu, kurā iesloga tos, kurus iedomājas mīlam, tās var kļūt par vistrulāko nodevības ieroci.” (135. lpp.)

20220325_173144

Un tas viss it kā mīlestības vārdā. („Mūsu mīlestība bija tik varens sapnis, ka nekas un it neviens no manu tuvinieku kautrajiem brīdinājumiem nespēja mani no tā pamodināt. Tas bija pats perversākais murgs. Tāda vardarbība, kuras apzīmēšanai trūkst vārdu.” (104. lpp.)) Maza meitene iemīlas vecā vīrietī. Un nav jau runa par gadu starpību vien, jo mūsdienās netrūkst tādu, kas savos 20 ir kopā ar 60 vai 70 gadus veciem večiem. Nauda, protams, dara savu. Bet šis stāsts nav par naudu, šis ir stāsts par bērnu un par izbojātu bērnību. Skaidrs, ka vietām nav viegli lasīt, jo īpaši par to, ko G. ne tikai viņai ir nodarījis. Šī ir ļoti drosmīga grāmata, teicami uzrakstīta un galvenais, ka tā ir tik spēcīga, ka spējusi izmainīt likumu.

„Mūsu stāsts beigsies tāpat, kā bija sācies – ar vēstuļu starpniecību. Sirds dziļumos jūtu, ka viņš gaida šo šķiršanos. Ka viņš to pat vēlas. Es jau teicu: G ir izcils stratēģis.” (121. lpp.)

P.S. Sanāca krietni garāk, nekā biju domājis. Tāpēc vairākas personīgās lietas tomēr nācās atstāt ārpus šīs atsauksmes.

Viena doma par “Piekrišana

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s