dzīve · Jāņa Rozes apgāds · proza

Ir mēness zelta kuģis

Baltijas valstu vēsture, pasniegta nesamākslotā un tiešā veidolā, vienmēr ir bijusi tā literatūra, kurai pieķerties ar neviltotu degsmi. Savas tautas pagātni ir jāzina. Un arī mūsu kaimiņu pagātni nevar laist gar ausīm (šajā gadījumā – gar acīm). Šoreiz stāsts radīts gados jaunākiem lasītājiem par laiku, kad bēgļu laivās un maza izmēra kuģīšos cilvēki no Baltijas valstīm bēga uz pretējo krastu – Zviedriju. Stāsts ir par dažām ģimenēm no Igaunijas (bet grāmatā minēti arī latvieši un lietuvieši). Igauņu rakstnieks Juhani Piteps sadarbojoties ar latviešu mākslinieci Gundegu Muzikanti ir radījis nudien vizuāli un literāri ļoti skaistu darbu ar nosaukumu „Ir mēness zelta kuģis” (Jāņa Rozes apgāds, 2021). No igauņu valodas tulkojusi Marika Muzikante.

IMG_0956a

Tas ir laiks, kad Otrais pasaules karš rit pilnā sparā un mūsu pusē vienu varu taisās nomainīt otra. Nacistiem atkāpjoties, Baltijas valstīs strauji ienāk Staļina sarkanā armija. Cilvēkiem ir bail, viņi nevēlas būt vergi paši savā zemē. („Karš tomēr ir briesmīga lieta, tas sašķeļ ģimenes!”(13. lpp.)) Vienīgais risinājums – bēgt uz tuvāko krastu pāri Baltijas jūrai un cerēt to sasniegt.

Tas galvenokārt ir stāsts par bērniem, kuriem šis bīstamais ceļš bija jāmēro kopā ar saviem vecākiem. Daudzi no viņiem, protams, palika tanī jūras pusē arī karam beidzoties. Stāsta epicentrā ir mazā meitenīte Kēte, viņas lācis Pekainis un ģimene. Grāmatas ievadā Kēte uz brīdi ir jau sirma sieviete, viņai ir 83 gadi. Un viņa mēdz sarunāties ar savu rotaļu lāci Pekaini. Viņa domā par laiku…

„Piecgadīgais ilgojas doties uz skolu, septiņgadīgais vēlas, lai viņam būtu jau desmit gadi, bet desmitgadīgais – lai viņam būtu piecpadsmit… Interesanti, ka zināmā vecumā cilvēka vēlme kļūt vecākam zūd. Vai nu 15, vai 25 gados – bet reiz tas pilnīgi noteikti notiek.” (4. lpp.)

Kādu dienu pilsētiņa tiek bombardēta un nākas slēpties. Pēc tam notiek aizvien lielāka rosība un arī Kēte uzzina, ka tiek plānota slepena bēgšana pāri jūrai. To plāno arī meitenes kaimiņi. Bet pagaidām tas vēl ir noslēpums, kuru izpaust ir bīstami. Paiet vairākas dienas līdz meitene saņem rīkojumu salikt somā mantas, kas visvairāk patīk. „„Bēgsim!” mamma bija teikusi. Nevis „brauksim uz Zviedriju”, bet gan „bēgsim!” Tas lika Kētes sirdij pukstēt straujām, kā spēlējot paslēpes.” (31. lpp.) Laiva, kurā viņi grasās bēgt, nav īpaši liela, daudz mantu ir jāatstāj ārpus tās klāja. Kad viss ir kārtībā, laiva klusi aizslīd uz jūras pusi un tālākais jau ir likteņa varā.

„Kareivji labi zināja, ko vecais jūrnieks taisās ar laivu darīt, tomēr ļāva to paņemt. Viņi bija ne tikai kareivji, bet arī tēvi un dēli, kas paši labprāt būtu gribējuši atrasties mājās pie ģimenes.” (42. lpp.)

IMG_0983a

Ir rudens. Nemierīgā jūra dara savu („Kuģis šķita kā spēļmantiņa jūras rokās…” (86. lpp.) un ne viss šai bēgšanas mēģinājumā izdodas tā, kā bija iecerēts. Kad liekas, ka gals jau klāt vai, ka jāgriežas riņķī, viņus pamana citi bēgošie tautieši un uzņem visus savā laivā. („Cilvēku uz burinieka tiešām bija par daudz, to Elmars tagad labi saprata, un vētrainajā jūrā zeltam taču nebija nekādas vērtības. Labvēlīgāku laiku nevarēja nopirkt ne par kādu naudu.” (58. lpp.) Un ne bez piedzīvojumiem (vai pārdzīvojumiem!) norit turpmākās brauciena dienas. Pazūd un atrodas mantas, uzbrūk lidmašīna, grimst kuģi utt. Nākamajās nodaļās autors to visu smalki apraksta. Un māksliniece visu tik pasakaini uzzīmējusi. Šīs nudien ir vienas no visskaistākajām ilustrācijām, kādas esmu redzējis.

„– Labāk mirt kā brīvam cilvēkam jūrā, nevis spaidu darbos Sibīrijā!” (63. lpp.)

„Kad cilvēki bēga pāri jūrai, govīm, aitām un vistām bija jāpaliek, bet savus mazos bērnus gan itin neviens vecāks nepameta. Bērni ir kā putni, viņi nemāk tik daudz domāt par nākotni, ne arī baidīties par gaidāmo. Ja tētis un mamma ir mierīgi, tad mierīgi paliek arī bērni.” (65. lpp.)

IMG_0936a

Nodaļas pārsvarā ir ļoti īsas, tāpēc grāmata labi derēs kā vakara pasaciņa bērnam, kurš pats varbūt vēl īsti nelasa. Jā, tas gan būtu visai skarbs stāsts iemigšanai tik mazam bērnam, bet sirsnības šai darbā nudien netrūkst. Īpaši jau no zviedriem, kuri veiksmīgi krastu sasniegušos kuģus uzņem ar sapratni. Bēgļus tur sagaida karsta kakao krūze un utu pirts. Vietējie bērni bēgļiem sarūpē mantas un kādu laiku dienas cita no citas ne ar ko īpašu neatšķiras. („Bērni ceļojuma nogurumu izgulēja vienā naktī un nākamajā dienā jau skraidīja pa zāli, ķerdami cits citu rokā. Bet vecākus cilvēkus notikumi bija satricinājuši, viņi domāja par zaudētajām mājām.” (108. lpp.) Krastā piestāj aizvien jaunas laivas un bēgļu šajā pusē netrūkst. Netrūkst arī tādu, kas šo pārbēgšanu nepārdzīvo… Bet gribas palikt uz pozitīvas nots, jo, neskatoties uz to, ka šī tēma nav viegla, grāmata atstāj pozitīvu pēcgaršu, īpaši jau ilustrācijās.

„– Zini, Pekaini, es apskaužu mūsdienu bērnus. Cik laimīgā laikā viņi dzīvo! – Kēte saka. – Sīkas raizes mūsu zemē gan ir, bet lielu patiesībā nav. Nav kara!” (134. lpp.)

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s