dzīve · internets · proza · Zvaigzne ABC

Stikla upe

Pašsaprotami šķiet lasīt tulkotu autoru, kuru pirms tam esi lasījis ar lielu baudu. Atminoties somu rakstnieka Tommi Kinnunena meistarīgu radīto romānu „Četru ceļu krustojums”, kas klajā nāca 2019. gadā, ar lielu interesi sagaidīju arī autora jaunāko veikumu „Stikla upe” (Zvaigzne ABC, 2021). No somu valodas, protams, tulkojusi pati Maima Grīnberga. Kolīdz grāmatu ieguvu savā īpašumā (paldies izdevniecībai!), tā iesāku lasīt, bet apstājos, saprazdams, ka tas nebūs vienā rāvienā pieveicams stāsts. Jau no pirmajiem romāna teikumiem bija nolasāma izsmalcinātā sīkumainība, ar kādu autors apraksta ikkatru ainu. Uzburtais ir tik dzīvs, ka lasot nemaz nelikās, ka uz to visu noraugos no malas. Patiesībā tu esi tajā visā iekšā, un kāds cits, iespējams, tevi vēro…

„Vienmēr, kad vienas pasaules ir par daudz, var atkāpties, lai nomierinātos otrā.” (48. lpp.)

Apraksti nudien ir ļoti detalizēti. Un tas vēl ir maigi teikts, jo Kinnunens, šķiet, ir spējīgs pat visikdienišķāko sīkumu, piemēram, kāpņu mazgāšanu (193. lpp.), aprakstīt tā, ka pilnīgi nekas par šajā ainā notiekošo nepaliks nepateikts. Esmu pamanījis, ka ir autori, kuru sīkumainība man ne īpaši patīk. Taču šeit, kā jau teicu, tā liekas nudien izsmalcināta. Tieši šīs sīki aprakstītās detaļas šo nebūt viegli sagremojamo stāstu padara tik tīkamu.

„Ir notikumi, kuriem uzskriet ir kļūda, un tie jāizdzēš no atmiņas kā skolā uz papīra nepareizi uzrakstīti rēķinu uzdevumi. Dažas lietas ir tādas, ka varbūt tās nemaz nav notikušas, un tad ir labāk, ja par tām neierunājas.” (73. lpp.)

Upe2

Nezinu, kā ir ar citiem autora darbiem, kuri latviski vēl nav izdoti, bet arī „Stikla upe” liek domāt par autora tiekšanos izzināt pagātni gana specifiskā veidā, caur ne tiem vienkāršākajiem stāstu varoņiem. Šeit ir garīgi atpalikušais Jusi („Viņam gribētos, ka ikdiena ir nepārtraukta un nemainīga, tā, lai, to dzīvojot, varētu kļūt labs tajā, ko dara.” (75. lpp.)) un viņa māsas Helmija un Railija, kuras katra par sevi ir apvītas spēcīgām rakstura īpašībām. Stāsta darbība norit 40. un 50. gados, kur krietnākos vīrus ir paņēmis karš. Romāna centrā ir stikla fabrika, kuras ēnā uzauguši Tīneļu ģimenes bērni. Stikla pūšanas māksla man aizvien liekas kas prātam neaptverams un pasakains. Ar šī romāna palīdzību (īpaši pirmo nodaļu) es izdzīvoju stiklu pūtēju darba specifikas aizkulises, it kā pastaigādamies pa fabrikas telpām kā pa mākslas galeriju.

„Vasara ir uz brīdi īstenojies sapnis par to, kāda dzīve varētu būt. Rudens ir atmiņas par bijušo, un pavasaris – pulsējošas jaunā gaidas. Tikai ziema ir pati par sevi – bez ilgām pēc pagājības vai nākotnes. Tā ir ikdiena…” (83. lpp.)

Upe3

Stāsts ir piņķerīgs un prasa iedziļināties. Tas sadalīts trīs dienās. Pirmais stāsts ir par Jusi, kuru, kā jau atpalikušo, ne visi uztver kā pienākas. Katra rinda vairo patiku pret šo vīrieti un nodaļas beigās pat gribas raudāt, cik spēcīgi autors ir spējis aprakstīt… „Galvā griežas domas, kas nav ar mieru padoties un kļūt par vārdiem… pateicības puķu garie, izstīdzējušie kāti vakarvēja dvesmā šūpojas kā viļņi, kā nupat kājās pieslējušies jaundzimuši teļi, kā vītolu galotnes… zeme pāršķeļas un augšā kāpj simtiem, tūkstošiem asiņainu peļu. To astes ir pārtrūkušas un ūsas aplūzušas… Peļu nagi jau skrāpējas pa jumta slīpi, un no visām pusēm viņam virsū bariem vien gāžas klibi dzīvnieki, kuru acis ir izdurtas, ausis un purniņu gali atrauti. Tie grib viņu ievilkt iekšā zemē…” (94.–96. lpp.)

„Bērnībā laika virzība bija tikpat taisna kā auguma garumi, ko māte atzīmēja uz virtuves durvju stenderes, bet, kļūstot pieaugušai, dzīve pārstāja virzīties uz kādu mērķi un sāka griezties pa apli.” (106. lpp.)

Abi nākamie stāsti ir par Helmiju un Railiju. Tie vairs nebija tik spēcīgi, kaut sievišķība un rūpes tajās nodaļās bija pārpārēm. Varbūt šo sieviešu pasaule man likās svešāda un es negribēju tik ļoti tajās iedziļināties, uzsūkt to sevī. Bet romāns ir skaisti uzrakstīts. Daudz izcilu un tiešām niansētu teikumu, ko pasvītrot.

„Ir mirkļi, asi kā stikls, kas atšķeļ pagājušos laikus no esošajiem. Tie padzen drošību un piespiež cilvēku aptvert, ka ir iespējamas tādas lietas, ko tas iepriekš nav spējis iztēloties par patiesām. Pasaulē izraisās kari un gadās nelaimes, notiek revolūcijas un kronēšanas, un pēc šiem notikumiem tiek iedalīts laiks, bet parasta cilvēka dzīves satricinājumi ir tādi, ko skolas grāmatās neatzīmē. Tomēr tieši tie ir pagrieziena punkti, kas ved uz mūža galu. Laiks pirms tiem bija skaists un gaišs, bet seko skumjais un tumšais.” (107. lpp.)

Upe1

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s