dzīve · Jāņa Rozes apgāds · proza

Mana bērnība un mani puikas gadi

Ziemas sezonas darbu strādājot, aizsāku klausīties Andrieva Niedras autobiogrāfisko grāmatu „Tautas nodevēja atmiņas”, kuru 2020. gada pavasarī tika ielasījis Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš. Toreiz gan – nezināma iemesla dēļ! – pārslēdzos uz ko citu un Niedras atmiņas atstāju kādai citai reizei. (Lieki piebilst, ka tā reize tā arī vēl nav pienākusi!) Tas arīdzan bija laiks, kad tiku pie citas autora grāmatas – nule iznākušajām atmiņām zem nosaukuma „Mana bērnība un mani puikas gadi” (Jāņa Rozes apgāds, 2021).

„No tēva esmu mantojis salauzto spēku, no mātes – nesalaužamo gribu. Tas tad arī noteica manu mūžu un manu likteni.” (40. lpp.)

Nepieklājīgi ilgi man ir sanācis šo grāmatu lasīt. It kā lapaspušu skaits būtu 1300 (smalkā drukā), ne 300. Tas gan nenozīmē, ka grāmata ir bijusi slikta vai kaut kādā brīdī mani garlaikoja, nebūt ne. Iesākumā, protams, bija jāpierod pie rakstības stila, vecajiem laikiem un nedaudz arī jāsadzīvo ar smalki iztirzātiem stāstiem par autora senču izcelsmi utt. Starp citu, mana drauga sieva nāk no Niedru dzimtas un man reiz jautāja, vai grāmatu ir interesanti lasīt? Viņasprāt, šis teksts pa īstam vērtīgs ir vien autora radiem vai kaut kā tā. Iespējams. Taču grāmata galvenokārt ir augstvērtīgs literārs darbs. Līdzīgi kā Anšlava Eglīša „Pansija pilī” (Zvaigzne ABC, 2017), kura man vistiešāk asociējās ar šo darbu. Atšķirība ir tikai tajā, ka Eglītis savu darbu nudien rakstījis tā, lai romāns lasītāju izklaidētu, turpretī Niedra, manuprāt, raksta sev. Bet ne tikai.

„[..] manī jau agri iesākās un arvien stiprāk izkopjas reta dāvana: redzēt reizē lietas abas puses. Šī divējādība manā dabā parādās pat fizioloģiski: ar vienu aci es redzu pasauli zilganā, ar otru dzeltenā krāsā, kaut gan pēc izskata man abas acis ir vienādas.” (31. lpp.)

Šīs atmiņas ir tapušas teju pirms simts gadiem (pirmā daļa 1926. gadā, otrā – 1930. gadā). Pirmajā daļā (sarakstīta Centrālcietumā) autors iepazīstina ar saviem senčiem, runā par pirmajiem jauno laiku asniem, saviem vecākiem, Vecpiebalgu, bet otrajā (sarakstīta, atrodoties trimdā Austrumprūsijā) – pošas uz Rīgu, skolojas un rada pirmos stāstus. Rakstītais, protams, ir daudz dziļāks nekā varētu likties. Tajā visā ir ievērpta mūsu tauta (ne par velti priekšvārdā minēts, ka Andrieva Niedras atmiņas ir bagāts kultūrvēsturisks mantojums). Bet vēl pirms šiem autobiogrāfiskajiem darbiem, es Andrieva Niedra daiļradē esmu ieskatījies caur vienu dzejas krājumu (Dzejas dienu laikā tas būtu bijis aktuālāks apraksts blogā, ha!), kurš gan atmiņā nav pārlieku spilgti saglabājies. Visvairāk gan autors zināms saistībā ar savu politisko darbību, par kuru 1924. gadā ticis notiesāts ar cietumsodu. Un bez tā viņš bijis arī mācītājs.

„[..] cik tālu sniedzas cilvēka vaina un cik tālu viņa līdzvaina? Nav tādas taisnības, pie kuras neliptu arī kāds grēks, ja tikai mēs diezgan tālu pētām pakaļ. Vai ir iespējams cilvēkam atbildēt par visas pasaules grēkiem? Jeb vai ir jāvelk robeža: tiktāl jāatbild man, bet aiz šās robežas nākas jau atbildēt citiem? Vai bērns ir atbildīgs par to, ja viņš iezīž netaisnu pienu? Un no kura laika lai viņš sāk tiesāt savu tēvu un māti?” (117. lpp.)

Grāmata šķiet ļoti nopietna (un gana filozofiska), tomēr starp lapaspusēm nereti ir pa kādam smieklīgam stāstam. Lieki teikt, ka tie mani priecēja visvairāk. Viens no šādiem stāstiem ir par tēva precēšanos, kurš jokojot esot teicis, ka viss noticis caur pārskatīšanos. Šis esot bijis Kalna mātei parādā rubli un gājis to atdot, bet šī bijusi puskurla un sapratusi, ka tas rublis ir rokas nauda par meitu. Tā kā tēvs esot bijis kautrīgs jauneklis un nedrīkstējis runāt pretī, ticis pie sievas. Otrs stāsts, ko gribētu šeit minēt, ir par Andrieva Niedras pirmo mēģinājumu tikt pie izdevēja. Viņš aiznesis savu manuskriptu pie izdevēja un otrā dienā atgriežas, lai apvaicātos, vai viņa sacerējums izdevējam paticis. Izdevējs paziņo, ka to nevarēšot lietot, ka autoram ar valodu lāgā neejot. Pie viena šis iesaka izņemt cauri Stērstu Andreja gramatiku, kas maksā 40 kapeikas. Niedra, protams, grāmatu nenopirka. Un tas nav bijis tikai prestiža jautājums (jo draudzes skolā šim uz katras liecības latviešu gramatikā stāvēja „ļoti labi”), bet galvenokārt budžeta jautājums. It kā jau nekā smieklīga tai visā nav, bet māte ceļam iedevusi vien divdesmit kapeiku gabalu, no kurām viņš mājās pārvedis 19, jo vienu izdevis par kliņģeri. Lai nu kā, tādu stāstu grāmatā netrūkst. Un tikpat saprotams ir tas, ka tie nav viss, ar ko vērtīga ir šī grāmata. Domājams, šīs atmiņas ļoti labi noder arī jauniem censoņiem, kas vēl tikai taustās ap savu atmiņu pierakstīšanu. Šī grāmata varētu būt kā paraugs, lai veiksmīgi tiktu ar to galā.

„Kas grib rakstīt tikai priekš piecdesmit estētiem, tas lai raksta – manis pēc – kaut arī tikai domu strīpās, izsaukšanas zīmēs un daudzpunktos. Bet kas grib rakstīt priekš tautas, tas lai papriekš ieklausās, ko un kā tauta pati stāsta.” (128. lpp.)

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s