dzīve · Jāņa Rozes apgāds · proza

No un es

Kad klajā nāk grāmatas dzeltenos vākos, tās pavisam noteikti izpelnās manu vērīgo acu uzmanību. Jo vairāk tad, ja šī dzeltenā grāmata pieder jau iepriekš zināmas autores spalvai. Šoreiz tā ir franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas jaunākā latviešu valodā iznākusī grāmata „No un es” (Jāņa Rozes apgāds, 2021). Latviešu lasītājs autori iepazina pērn, kad klajā nāca „Lojalitātes” (Jāņa Rozes apgāds, 2020). Un tāpat kā iepriekš, arī šoreiz autore meistarīgi iejūtas jauniešu ādā un savā stāstījumā viņa atkal iet pa visgrūtāko taciņu, proti – savus grāmatu varoņus viņa ved cauri dzīves skarbākajiem posmiem.

„Dzīvē ir kāds traucēkli, kas nekādi nav novēršams, proti: nav iespējams apturēt domāšanu.” (112. lpp.)

Grāmatu no apgāda saņēmu laikā, kad viesojos Valmierā. Tobrīd pavasaris bija savā pilnbriedā, taču vēl nebija tik silts, kā gribētos. Tas gan neatturēja mani no ikdienišķām divvientulību pastaigām kopā ar meitu, kura ratos baudīja savu miegu, kamēr es lasīju šo grāmatu, kura reizēm lika smaidīt, bet vietām – sirdij sarauties sāpēs. Savu viedokli par grāmatu gan uzreiz nesteidzu izteikt, jo internets burtiski kvēloja šīs grāmatas krāsās. Visi kā viens (tie, kam grāmatas tuvas) bija ņēmušies par šo grāmatu publiski izteikties un man kļuva teju neērti tai visā iestarpināt vēl arī savas personīgās pārdomas.

IMG_9646

„Skatoties uz No, varētu padomāt, ka viņa ir atgriezusies no gara ceļojuma, ka ir šķērsojusi tuksnesi un okeānus, basām kājām soļojusi pa kalnu takām un lauku ceļiem un pabijusi svešās zemēs. Viņai ir izdevies izglābties.” (96. lpp.)

Grāmatas galvenā varone ir trīspadsmitgadīgā Lū. Viņa ir tik apķērīga un neticami gudra, ka mācās kopā ar divus gadus vecākiem jauniešiem. Tas, protams, nav viegli. Lū labākais draugs ir viņas klasesbiedrs Lūkass. Viņam jau ir 17 un būtu jāmācās vēl divas klases augstāk. Bet dzīve nav rožu dārzs. Arī es savulaik esmu palicis uz otro gadu (bet to jau visi zina, ha!). Un kāda ironija – par to, ka nespēju izlasīt attiecīgo vārdu skaitu minūtes laikā. Bet ne par mani šis stāsts.

Kādā skolas projektā Lū izvēlas rakstīt par cilvēkiem uz ielas, par bezpajumtniekiem. Savos izpētes gājienos viņa nejauši uzduras meitenei vārdā No (viņai ir 18), kura jau ilgstoši ir bez pajumtes un dzīvo galvenokārt uz ielām. Grāmatā plaši aprakstīts No dzīves posms no agras bērnības līdz liktenīgajai dienai, kurā viņa kļuva par bezpajumtnieci. Bet ar šo satikšanos ar Lū, kas reizēm bija ļoti sarežģīta, sākas netipiska draudzība, kas kaut kādā brīdī pat pārtop par ģimenisku savienību. No ievācas pie Lū un viņas vecākiem. Taču līdz tam vēl bija jānonāk. Un ja viss cits grāmatā ritēja savu gaitu, tad šis viens notikums jau no sākta gala bija visai paredzams. Vismaz es jau laikus nojautu, ka tā notiks. Tomēr tas grāmatas „garšu” nebijā, tikai parāda dažu personu cilvēcību.

„Man pie kājas, ka ir vairākas pasaules šajā pasaulē un ka ir jāpaliek katram savā. Es negribu, lai mana pasaule būtu apakškopa A, kurai nav nekādas saskares ar citām apakškopām (B,C un D), lai mana pasaule būtu uz tāfeles uzzīmēts rimbulis, kas neko nelaiž cauri, tukša kopa. Es gribētu būt citur, sekot taisnei, kas aizved turp, kur pasaules savā starpā sazinās, satiekas, kur kontūras nav necaurlaidīgas, kur dzīve ir lineāra, bez pārrāvumiem, kur lietas pēkšņi bez iemesla neapstājas, kur svarīgi brīži pienāk līdz ar lietošanas pamācību (riska līmenis, barošana no tīkla vai ar bateriju, paredzamais autonomas darbības laiks) un vajadzīgo aprīkojumu (gaisa spilveni, GPS, avārijas bremzēšanas sistēma).

Reizēm man šķiet, ka manī kaut kā pietrūkst, ka vadi ir saslēgti otrādi, ka kāda detaļa ir bojāta, ražošanas brāķis, ka nevis kaut kā ir par daudz, kā varētu padomāt, bet kaut kā trūkst.” (59.-60. lpp.)

IMG_9737

Protams, var runāt par to, kā izvērtās šī jaunā kopdzīve, bet daudz vairāk būtu jāpieskaras tam, kas Lū ģimenē notika pirms tam, proti, par meitenes māti, kura reiz zaudējusi bērnu, vairs īsti nav savā ādā. Un tas vēl ir maigi sacīts, jo Lū mātei šis zaudējums ir atņēmis dzīvesprieku un vēlmi pastāvēt. Kad tiku līdz vietai, kur autore apraksta šo skarbo notikumu, šo lielo sāpi, es tik tikko valdīju asaras. Un no tā cieš ne tikai lasītājs, bet arī mazā Lū un viņas tēvs. Meitene vairs nesaņem to mīlestību, ko būtu pelnījusi. „Viņa nekad vairs man nepieskaras, nekad vairs neaiztiek manus matus, nenoglāsta vaigu, nekad vairs neapņem ap kaklu vai vidukli, nekad vairs nepiekļauj sev klāt.” (42. lpp.) Tomēr vēlāk romāns kļūst krietni priecīgāks, jo ar No ienākšanu ģimenē, arī Lū māte pārsteidzošā kārtā atgūst dzīvotgribu.

„Vēl šodien, ja ļauju prātam klīst savā nodabā, ja neuzraugu, kurp novirzās domas, ja galvā iezogas tukšums, tāpēc ka ir garlaicīgi, ja mani apņem aizvien biezāks klusums, es atkal dzirdu šo sirdi plosošo kliedzienu.” (37. lpp.)

Uz grāmatas 4. vāka ir ļoti precīzi definēts šis romāns. Tur teikts, ka tas ir „kompakts, spoži uzrakstīts vēstījums par to, ko patiesībā nozīmē mājas un ko – būt bez pajumtes.” Ar šo ir trāpīts desmitniekā, jo tēma ir visuresoša. Jaunieši arī veiksmīgi risina šo visā pasaulē aktuālo jautājumu. Tādēļ romāns ir visdažādāko emociju pārbagāts un aizkustinoši tiešs. Lasītājam arīdzan nevajadzētu sagādāt grūtības iejusties kādā no tēliem un izdzīvot stāstījumu uz savas ādas (viegli, protams, nebūs). Bet izlasīt šo romānu viennozīmīgi ir vērts ne tikai jauniešiem, kuriem laiks saprast, ka cilvēces nākotne ir tieši viņu rokās un domāt ir jāsāk laikus.

„Skolā cilvēks iemācās atrast vienādojumu nezināmos, novilkt paralēlas taisnes un pierādīt teorēmas, taču reālā dzīvē nekas nav jānovelk, jāaprēķina vai jāuzmin. Tas ir tieši tāpat kā zīdaiņa nāve. Bēdas – un tikai. Milzīgas bēdas, kas nešķīst ne ūdenī, ne gaisā, tās ir cietviela, uz kuru neiedarbojas nekas.” (80.-81. lpp.)

IMG_9730

Un tā kā šī ir autores agrāk sarakstīta grāmata, nevar teikt, ka tā iet „Lojalitātes” pēdās, bet otrādi. Protams, izlasot šos abus darbus, rodas vēlme vēl pēc citām Delfīnes de Vigānas grāmatām, lai redzētu, cik ļoti viņa ir pieķērusies šai jauniešu pasaulei, kura tik ļoti atšķiras no citu autoru darbiem, kas radīti jauniešiem. Ne par velti šis darbs autorei atnesa pasaules slavu. Tas apbalvots ar prestižo Grāmattirgotāju balvu 2008. gadā un tulkots jau vairāk nekā 20 valodās. Romāns „No un es” esot arī ekranizēts, tāpēc jāņemas filmu atrast un kādu dienu noskatīties…

„Grāmatās ir nodaļas, lai atdalītu notikumus, lai parādītu, ka laiks rit vai ka notikumi attīstās, un reizēm pat daļas, kurām doti daudzsološi virsraksti – „Satikšanās”, „Cerība” vai „Atrisinājums”, gluži kā gleznas. Taču dzīvē nekā tāda nav, ne virsrakstu, ne paziņojumu vai plakātu, nekā, kas norādītu: „Uzmanību, briesmas!”, „iespējams akmeņu nogruvums” vai „Neizbēgama vilšanās”. Pa dzīvi jākuļas vienam pašam savā kostīmā, un pats vainīgs, ja tas ir pagalam noplīsis.” (156. lpp.)

IMG_9700

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s