dzeja · dzīve · Jāņa Rozes apgāds

Pilsētā mirstošas saules ēnā

Vai mācēt uzrakstīt atsauksmi par grāmatām var aizmirst? Tik negaidīti tiku izrauts no savas ikdienas un ierauts jaunā rutīnā, kurā šim visam vienkārši vairs nepietika laiks. Un, rau, re, jau mēnesis aizskrējis kopš mana pēdējā bloga ieraksta. Laiks to atsvaidzināt, ja reiz sezonas darbs ir beidzies. Ārā gan vēl nav pārlieku pavasarīgs, bet pārlasīt Daiņa Deigeļa otro dzejas krājumu „Pilsētā mirstošas saules ēnā” (Jāņa Rozes apgāds, 2020) likās tieši laikā. Un lai gan klāt nākušas tik daudz jaunu izlasīto grāmatu, man jāatgriežas pie iepriekš lasītā…

„[..] tu esi šīs zemes
vienmēr nomāktais pūlis
kas pie zaļās gaismas plūst garām
lai steigtos dzīvot kaut kad
kaut kur
tikai ne tagad…”
(16. lpp.)

Processed with VSCO with a5 preset

Rakstīt par dzeju nekad nav bijis viegli. Arī citu viedokļi bieži vien iztrūkst. Tā nu savās pārdomās tu bieži vien maldies pilnīgi viens un ceri, ka grāmatas saturs uztverts pareizi. (Tas gan neliekas pareizais vārds, bet lai nu paliek!) Lasīt dzejnieka otros krājumus arī nekad nav bijis viegli. Ja pirmais tevi sajūsmināja, tu gaidi, ka sajūsma būs arī lasot nākamo. Jāteic, ka Daiņa Deigeļa gadījumā man bija dalītas jūtas, jo vietām „Pilsētā mirstošas saules ēnā” šķita autors ir mazliet attālinājies no jau iestaigātās takas un vairāk eksperimentējis ar stilu, vārdiem un tēmām. Protams, nevar jau visu laiku sēdēt uz viena zara, vajag pakāpties. Vai nokāpt lejā un palūkoties uz visu no apakšas!

„[..] pie vēdera svētnīcām
vēderu daudz
miskastēm arī
viņi grib ēst un ēst
un grib mīlu kā citiem
drēbes kā citiem
šī iemesla dēļ mežos
vēl šodien vaid zeme…”
(24. lpp.)

Processed with VSCO with a5 preset

Krājums man atgādina ģeometriskas līnijas – reizēm patīkamas, tad mazliet nosit vēlmi pēc dzejas, un tad seko atkal ļoti tīkamas rindas. Patika, cik saturiski ļoti tiek runāts par lietām, kas minētas grāmatas nosaukumā – pilsētu, ēnām, miršanu un sauli. („[..] Dievs pats vēl nezin / kas viņam patīk” (14. lpp.)) Protams, te netrūkst arī zudušas mīlas („[..] dienā kad vientuļa kļuva sirds / vientiesīgs sapnis atstāja mani / ievainotu” (72. lpp.)) vai tādas, kas vēl tikai tiek meklēta. Tāpat arī skats uz mūsu sabiedrību autoram ir spēcīgiem vārdiem aprakstīts. („paraudzīties kā ielās aug / noklusēta bezjēdzība…” (64. lpp.)) Un tas priecē visvairāk, jo bieži jau negadās, ka dzejnieki ar kritisku aci skatās tālāk par savu jūtu pasauli vai pagalmu. Ne visai man patika tie dzejoļi, kuros autors bija sieviete (tikai mieru, feministes!). Dažbrīd šī iemesla dēļ nācās brīdi iepauzēt, lai saprastu, ka tomēr lasu vīrieša radītu dzeju, ha!

Processed with VSCO with a5 preset

Krājums nudien ir izbaudāms (ne tikai no dzejoļu viedokļa, jo arī mākslinieciskais noformējums ir uzteicams) un noteikti tālāk iesakāms. Laikapstākļiem ir maza ietekme uz autora radīto, kaut man, kā minēju iepriekš, šo lasīt pavasara ieskaņā bija daudz tīkamāk nekā ziemas vidū. Pārlasot es daudz ko no uzrakstītā izcēlu no jauna. Atradu veselu lērumu iepriekš garām palaistu rindu un jau pasvītrotajās atradu citu jēgu (un pielietojumu). Reizēm arīdzan uzjautrinājos, jo autors ir apveltīts ar labu humora izjūtu. Taisni vai žēl, ka neesmu dzirdējis Daini lasām savus dzejoļus.

„[..] es tikai gribēju
lai visas upes
saplūst ar jūru
es tikai gribēju
mūžīgu pavasari
vieninieka kamerā
aiz kuras restēm
es vakaros pielūdzu
un saku ar labu nakti
vētrai
kurai
dzīvo
TU.”
(82. lpp.)

Processed with VSCO with a5 preset

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s