dzīve · Helios · internets

Jūs vēlēsieties, kaut šo grāmatu būtu izlasījuši jūsu vecāki

Kad saņēmu piedāvājumu izlasīt Filipas Perijas grāmatu „Jūs vēlēsieties, kaut šo grāmatu būtu izlasījuši jūsu vecāki (un jūsu bērni priecāsies, ka jūs to izdarījāt)” (Helios, 2020), godīgi sakot, nespēju atteikties (arī sieva, protams, to ļoti vēlējās izlasīt – viņas atsauksme lasāma ŠEIT!), jo tieši tobrīd meita bija sākusi apgūt jaunas prasmes, bija iesācies viņas aktīvais periods. Un, lai arī tikko biju izlasījis lielisko Montesori padomdevēju – Simonas Deivisas grāmatu „Montesori mazulis” (Latvijas Mediji, 2020) –, sapratu, ka šāda veida literatūras nekad nevar būt par daudz. Līdzīgi kā iepriekš, arī psihoterapeites Filipas Perijas sniegtie padomi ir ļoti vērtīgi un tiešām praktiski noderīgi. Īpaši jau tāpēc, ka esam gana nepieredzējuši vecāki, kuriem viss vēl tikai priekšā.

No psiholoģiskā viedokļa raugoties, grāmatā bija daudz tiešām pašsaprotamu lietu, taču tikpat labi es saprotu, ka ne visi cilvēki spēj loģiski domāt. Tā, piemēram, reiz lasot grāmatu Zanes Zustas „Tarakāni manā galvā” (Zvaigzne ABC, 2018), sapratu, cik daudz un dažādu bērnības traumu sevī tur viens vienīgs cilvēks (tobrīd runa bija tieši par sievietēm, jo jauna „tarakānu” grāmata – par vīriešiem! – tika izdota salīdzinoši nesen un to vēl neesmu lasījis). Par dažiem tādiem cilvēkiem lasāmas arī F. Perijas grāmatā. Bet ne tikai, jo šādi cilvēki grāmatā tiek pieminēti galvenokārt pieredzes pēc. Arī pati autore atzīst, ka, audzinot meitu, ir pieļāvusi pa kādai kļūdai. Un te nu jāsaka, ka arī mēs vienu otru lietu neesam darījuši tā, kā ieteikts grāmatā. Mana māsa, piemēram, smejot saka: „Man nevajag grāmatas, lai zinātu, ka brīžiem esmu sūdīga māte un ka sūdīga māte brīžiem bija arī manējā.” Viņai gan ir trīsreiz lielāka pieredze nekā mums, ha!

„Tas vien, ka mūs un bērnu sarūgtina atšķirīgas lietas, nenozīmē, ka viņa jūtas ir mazāk intensīvas vai reālas nekā mūsējās.” (99. lpp.)

jusvelesietieskaut (4)

Grāmata sakārtota sešās pamatīgi paplašinātās nodaļās, kur katrā no tām attiecīgā tēma iztirzāta sīki un smalki. Bez tam, katrā no nodaļām ir vairāki uzdevumi, kas palīdzēs saprast, kas lietas labā darāms. Pirmajā nodaļā izlasāms viss par audzināšanas mantojumu, kam seko nodaļas par bērna apkārtējo vidi, jūtām, pamatu likšanu, nosacījumiem labai mentālajai veselībai un viss noslēdzas ar nodaļu par uzvedību, norādot, ka jebkāda izturēšanās ir komunikācija.

Pirmā nodaļa man lika aizdomāties par savām bērnu dienām un iespējamajām kļūdām audzināšanā. Lai cik ļoti centos par šo tēmu aizdomāties, neko pārlieku kaitīgu neatradu, tāpēc vainot mammu sevis (ne)audzināšanā noteikti nevaru. Par tēvu gan varētu runāt daudz un dikti, taču viņu pie audzināšanas visdrīzāk neskaitītu. Un nav arī tā, ka tagad manī ir kāds „plīsums”, kas jālabo. Nebūt ne. Ja no bērnības sev līdzi velku kādu traumu, tad tā ir fiziska un reāli esoša trauma nevis kaut kas emocionāls. Šo rakstot, protams, saprotu, ka cilvēks visbiežāk savas emocionālās traumas tomēr neatzīs – tāpat kā alkoholiķi to, ka viņiem ir problēmas! –, ja vien psihoterapeits tās no viņa „neizvelk”. Tikmēr es sliecos domāt, ka man ar iekšējo pasauli viss ir kārtībā un es visu kontrolēju. Un šo spēju gribētu nodot tālāk arī saviem bērniem…

jusvelesietieskaut (3)

Interesantas lietas tiek aprakstītas arī otrajā nodaļā, kur tiek runāts par bērna apkārtējo vidi. Tagad, kad mūsu meita ir sasniegusi to posmu, kurā palēnām tiek saprasts, kas ir kas, ir ļoti svarīgi, lai mēs spētu viņai radīt patīkamu vidi. Autore raksta: „Pieaugušie veido bērna pasauli. Tā var būt bagātīga un pilna ar mīlestību, bet var būt arī karalauks.” (44. lpp.) Saprotams, ka neviens nevēlas, lai viņu māja ir karalauks. Tikpat interesanta ir grāmatas trešā nodaļa – jūtas.

„Būt saskaņā ar savām jūtām, lai arī cik spēcīgas tās būtu – lūk, atslēga, kā apvaldīt un nomierināt bērna emocijas. Turpretī, noliedzot savas jūtas, jūs nespēsiet būt adekvāts trauks bērna emocijām.” (73. lpp.)

Šī arīdzan ir nodaļa, kura mani nedaudz uzjautrināja, proti, mēs ar sievu abi meitai esam pieejami katru dienu 24h diennaktī. Grāmatā minēts fakts, ka: „Mūsdienās reti kura ģimene var atļauties greznību, ka viens no vecākiem paliek mājās un vienmēr ir pieejams.” (75. lpp.) Nespēju pat iedomāties, ka šajā laikā kādam no mums būtu bijis jābūt prom no mazuļa. Tā ir īsta laime būt kopā ar viņu dienu no dienas, ik minūti. Ceru, ka arī bērns par to ir priecīgs, lai gan vēl nezina, ka ir iespējams arī citādāk. Tas pats ir ar gulēšanu kopā ar vecākiem. Grāmatā aprakstītas metodes, kurās bērns tiek nolikts gulēt atsevišķi un pie tā radināts, jo tāda ir Rietumeiropas prakse. Tikām citviet zīdainis aizvien ir līdzās vecākiem līdz brīdim, kad pats vairs nevēlas tur būt. Otra šāda Rietumeiropas prakse ir dāvanas. Daudz visādu dāvanu. Tomēr bērnam tas viss ir vienaldzīgs. Viņš ir priecīgs ar niekiem…

Protams, grāmatas nodaļas ir plašas, visu izstāstīt nebūtu prāta darbs. Šis ieraksts arī nav paredzēts tam, lai ieraksta lasītājs no tā izzina visu grāmatas saturu. Vēlos tikai piebilst, ka grāmatu tiešām novērtēju un esmu patiesi priecīgs, ka man tā ir. Es noteikti iespējas robežās ņemšu vērā autores sniegtos padomus un centīšos savam bērnam būt tik labs tēvs, cik vien iespējams. Tā, piemēram, izlasījis piektajā nodaļā par komunikāciju, sapratu, cik ļoti gribu mācīties gūt mieru nedarot neko, esot vien kopā ar meitu. Protams, savu mieru gūstu lasot, taču šajā procesā prāts darbojas uz pilnu slodzi. Tikmēr būt ar bērnu, kad viņš dara savas mazās lietas, ir pavisam cita veida labsajūta.

„Mācieties būt kopā ar bērnu, nedarot neko, tikai sekojot viņa vadībai. Vērojiet un palīdziet, nevis uzreiz metieties glābt. Palīdziet mazulim risināt problēmas, nevis dariet visu viņa vietā.” (194. lpp.)

Galu galā, pats galvenais šajā visā ir: „rīkoties tā, kā der tagad, nevis baiļoties par to, kas varētu notikt nākotnē.” Šie vārdi nogulsnējās dziļi manī, īpaši pēc tam, kad autore stāstīja, kā viņas bērns reiz bija izlēmis uz veikalu doties bez ratiem un atpakaļceļā apsēdās uz trotuāra malas. Viņa domāja, ka nav bijis tāds plāns apstāties, ka jādodas mājup, bet tad tika pieņemts lēmums apsēsties līdzās meitai un kopā ar viņu pētīt skudru. Citi, iespējams, nesapratīs (tāpat kā grāmatā minētais vīrietis, kurš gāja abām garām, pasmīnēja, uzskatot, ka bērns ir „uzvarējis”), bet kam gan tas vairs rūp, ja vien vari būt kopā ar savu bērnu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s