dzīve · Jāņa Rozes apgāds · proza

Dezorientāliste

Grāmata, par kuru grasos jums pastāstīt, man ilgstošā laika posmā sagādāja ne vienu vien pārdomu pilnu brīdi. („smadzenes bija saburzītas kā papīrs” (120. lpp.)) Tā ir Irānā dzimušās franču rakstnieces (arī scenāristes un kinorežisores) Negaras Džavadi grāmata „Dezorientāliste” (Jāņa Rozes apgāds, 2020), kuru no franču valodas tulkojusi Inta Šmite. Sākotnēji no šī romāna mazliet nobijos un tikai ar otro piegājienu nolēmu tomēr paņemt to lasīšanai. Tā kā stāsts sākas mākslīgās apaugļošanas klīnikā, pirmā pie šīs grāmatas gribēja ķerties sieva. Viņa gan ātri visā šajā haosā apmaldījās un atdeva man grāmatu tā arī līdz galam neizlasītu. Taču tas noteikti nebija tāpēc, ka grāmata būtu slikta. Tai vienkārši ir jādod laiks. To savā vērtējumā sacījusi arī podkāsta „Piedzīvot lappuses” autore Aija: „Dodiet šai grāmatai iespēju, neaizveriet vākus pēc pirmajām 50 lappusēm, arī pēc pirmajām 100 vēl ne. Nav tik vienkārši izstāstīt veselas valsts sabrukumu, veselas dzimtas saraušanu gabalos un vienas sievietes maldīšanos sevī un svešumā.”

„Mūsu sabiedrībā gaidīšana ir organizēta prasmīgi. Augām naktīm cilvēki stāv rindā pēc jaunākā datora modeļa, koncerta biļetēm, videospēlēm vai nocenotām precēm. Mēneša pirmajā dienā mēs gaidām pie sabiedriskā transporta mēneša abonementu kasēm. Mēs gaidām pie universitātēm, lielveikala kasēm, pie telefona, visādās iestādēs. Vidusjūras dienvidu krastā pie Rietumvalstu vēstniecībām jau rītausmā stiepjas garas rindas pēc vīzas. Citur gaidīšanu nosaka trūkums vai karš. Gaidīšana ir pakāpenisks un aizturēts process, nodarbošanās pati par sevi. Un, kamēr mēs gaidām, jo spiež nepieciešamība, pienākums, iegribas vai tāpēc, ka tā dara visi, mēs nedumpojamies. Viltīgs paņēmiens, kas iznīcina indivīda uzņēmību, spēju spriest un pretoties. Tāds, kurš cilvēkiem liek nolaisties līdz acumirklīgiem mērķiem, tikpat gaistošiem kā bauda.” (60.-61. lpp.)

Šis stāsts lasītāju izved krustu šķērsu cauri Irānas vēsturei („[..] reliģija tāpat kā tirānija notrulina analītiskās spējas, lai uzspiestu vienas vienīgas jūtas – bailes.” (54. lpp.) un vairākām vienas ģimenes paaudzēm. Ar šo grāmata sajutos kā vientuļnieks airu laivā, kas vētras laikā viļņojas atklātā jūrā. Šķiet, nekad iepriekš man nav bijis tik grūti sakoncentrēt lasīšanu. Tieši tāpēc grāmatu lasīju ar vairākiem piegājieniem mēnešus divus vismaz. Romāns, protams, ir pilns ar nežēlīgi skaistiem citātiem un galvu reibinošām rindkopām, bet viss kopā rada visai palielu haosu. Reiz jau tiku izbrāķējis līdzīgā manierē uzrakstīto grāmatu “Tie bijām mēs” (Jāņa Rozes apgāds, 2018). Arī „Dezorientāliste” vēsta par bēgšanu no dzimtenes, no likteņa, kādu neviens sevi cienošs cilvēks nevēlētos. („[..] es uztveru savu ķermeni kā vienīgo dzimteni, vienīgo zemi, un tās kontūras es veidoju, kā pašai patīk.” (238. lpp.)) Taču abās šajās grāmatās šķiet ir pārlieku sievišķīgs bardaks. Tomēr šoreiz viss ir krietni labāk salikts kopā un sakoncentrēties uz to visu traucēja tikai miljons tēlu, daudzās atkāpes un vēl šis tas, piemēram, tas, ka autore bieži atgādināja par lietām, kuras jāpatur prātā vēlākam laikam.

„[..] nekas tik ļoti nelīdzinās trimdai kā piedzimšana. Izdzīvošanas instinkta vai nepieciešamības vadītam, varmācīgi un cerību spārnotam ir jāizraujas no pirmā mitekļa, no aizsargājošās kūniņas un jāiekrīt nepazīstamā pasaulē, kur nemitīgi jāsamierinās ar ziņkārīgiem skatieniem. Neviena trimda nav nošķirta no ceļa, kas ved izsūtījumā, no dzemdes kakla – tumšas saiknes starp pagātni un nākotni –, kurš, kad tam esi ticis cauri, aizveras un tevi nolemj klejotāja liktenim.” (122.-123. lpp.)

Domāju, šis romāns mani piesaistīja un liekas apbrīnas vērts tikai tāpēc, ka daļa vēsta par Franciju. Īpaši izbaudīju nodaļas, kur autore stāsta par rokmūzikas ienākšanu savā dzīvē, šo dzīvesveidu un cilvēkiem tajā. Tanī brīdī es it kā iesāku lasīt grāmatu kā gluži jaunu romānu, ne vairs to, kuram biju lauzies cauri iepriekš. Pēkšņi es gribēju būt kopā ar šiem ļaudīm, būt daļa no romāna un saprast, kādai ellei ir jāiet cauri, lai līdz tam nonāktu. Protams, Negara Džavadi, kuras alter ego ir Kimia Sadra, prot arī jokot un romānā ne viss ir drūmās krāsās krāsots. Taču tikai izlasot „Dezorientālisti’ ir iespējams tā pa īstam izprast šo 300 lappušu veidoto puzli…

„Drīz manu vārdu nekad vairs neizrunās tāpat kā agrāk, rietumnieku mutē pakaļējais patskanis „a” vārda galotnē kļūs par slēgtu patskani un aizvērsies uz visiem laikiem. Drīz es kļūšu par „dezorientālisti”.” (221. lpp.)

„[..] brīvība ir māns, atšķiras tikai cietuma kameras lielums.” (230. lpp.)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s