dzīve · proza · Zvaigzne ABC

Laura Vinogradova. Upe. Īsumā

Saulainā trešdienas pēcpusdienā ar sievu un meitu devāmies uz pilsētas centru, pie viena bija ieplānots arī bibliotēkas apmeklējums. Gribēju atdot nupat izlasīto Ingas Ābeles stāstu krājumu „Balta kleita” un pavaicāt pēc Lauras Vinogradovas jaunākās grāmatas „Upe”. Jau iepriekšējā vakarā biju paskatījies, ka viņiem uz šo grāmatu ir rinda. Taču bibliotekāre, kā vienmēr, bija ļoti jauka un pretimnākoša un teica, ka varot man grāmatu iedot. Nodomāju, ka rindā esošajam laikam būs brīdi jāpagaida. Bet ne pārlieku ilgi, jo grāmata ir maza, ātri izlasāma.

upe (4)

Uzreiz arī sāku to lasīt un divos piegājienos piebeidzu. Jāsaka, grāmata ir jūtīga, tik ļoti Laurai raksturīga. Emocionāli tā ir ļoti sevī ievelkoša, lai gan lasot nevarēju vien sagaidīt solīto erotiku, par kuru labu laiku atpakaļ ar Lauru bijām runājuši. Stāsts sākas ar problemātiskām čurāšanas ainām, kuras mani aizveda agrā bērnībā, kad arī mēs ar brāli, mazi būdami, mēdzām pieslapināt gultas. Vēl tagad atceros, cik ilgstoša un mokpilna bija cīņa ar šo sērgu.

Stāsta galvenā varone ir Rute – uz iekšu vērsta, skumja un nedaudz dīvaina sieviete. Dažbrīd viņas raksturs mani kaitināja. Iespējams, viņa tāda ir tāpēc, ka pirms 10 gadiem pazuda viņas māsa. Es, visticamāk, arīdzan būtu tik pat uz iekšu vērsts, skumjš un dīvains personāžs, tāpēc tas viss ir pieņemams. Turpretī daži stāsta sižeti likās ne līdz galam izspēlēti, kaut ilustrācijas visu pastāstīja priekšā. Tā, piemēram, visu laiku domāju, ko tas kuģotājs Kristofs tur ņemas ap to Ruti un neko nepasāk. Bet viena ilustrācija, kurā viņš sēdēja kopā ar Jūli – Rutes tēvu – lika man nomierināties. Tāpat arī viņas attiecības ar vīru bija gana savādas, lai neteiktu neko vairāk.

upe (2)

Lai vai kā, lasot šo stāstu es visu laiku domāju par to, ka šādu sižetu jau kaut kur agrāk biju lasījis, tik nekādi nespēju atcerēties, kur tieši. Sapratis, ka tas noteikti bija kāds no Janas Egles stāstiem, uzrakstīju viņai un noskaidroju, ka pazudušā brāļa sižets bija viņas grāmatā „Dzimšanas diena” stāstā “Runaway train”. Cik atceros, stāsts bija ļoti līdzīgs, tikai tur bija dienasgrāmatas, bet šeit – vēstules. Jana teica, ka Laurai esot cita stilistika un vairāk maiguma, tāpēc stāsti noteikti atšķiras. Vēl viņa piebilda, lai nesaku priekšā, ar ko „Upe” beidzas, jo pati gribot izlasīt.

Visā visumā stāsts ir ļoti sievišķīgs, tāpēc, manuprāt, ar to vieglāk būs tieši sievietēm. Bet arī es, protams, izbaudīju stāsta burvību, tajā esošo nošķirtību un atsevišķas ainas, ko tikai Laura tā mācētu uzrakstīt.

upe (5)

Viena doma par “Laura Vinogradova. Upe. Īsumā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s