dzeja · dzīve · Zvaigzne ABC

Saule un viņas puķes

Ja Rupi Kauras pirmo grāmatu „Piens un medus” (2019) paņēmu tīrākās ziņkāres dzīts, par šo autori un viņas darbiem nezinot pilnīgi neko, tad šoreiz grāmatu „Saule un viņas puķes” (Zvaigzne ABC, 2020) palūdzu tāpēc, ka mani tiešām interesēja izlasīt, ko jaunu šī pasaules dižpārdokļa autore ir sarakstījusi. Ziniet, lai gan laiks skrien trakoti ātri, kaut kā neticas, ka iepriekšējo Kauras grāmatu lasīju jau pagājušajā vasarā. Bet tā bija. Un šīs vasaras izskaņā, lūk, ir izdota viņas otrā grāmatas, pēc kuras sakāroju tieši Dzejas dienu laikā. (Starp citu, apskatoties autores IG profilu, redzēju, ka novembrī klajā nāks viņas jaunākā grāmata. Gan jau arī tā kādu dienu būs pieejama latviski.)

„tā ir svētība
būt zemes krāsā
vai zini, cik bieži
puķes notur mani par mājām”
(227. lpp.)

WhatsApp Image 2020-09-23 at 12.41.41

Pēc grāmatas braucu uz Liepāju. Tur arī iesāku to lasīt. Jau no pirmajām lapaspusēm bija redzams, ka autore savā otrajā krājumā atkal pievērsusies tēmām, kuras bija iztirzājusi savā pirmajā grāmatā. Dažbrīd šīs tēmas likās atkārtojamies kā uz riņķi uzliktas dziesmas. (Labi gan, ka tās bija baudāmas „dziesmas”.) Saprotams, sāpes cilvēkā paliek ilgstoši („biju pelnījusi kādu / kurš vēlētos palikt” (17. lpp.)) un, laikam ejot, varbūt tiek uzkrātas vēl vairāk pieredzes, vairāk vilšanās. („tu iestaigā sievietes kā kurpes” (28. lpp.)) Tas arī pilnos apjomos tiek atspoguļots Kauras dzejā.

„zaudējuma salauzta, dienām ilgi palieku gultā
cenšos atraudāt tevi atpakaļ
bet ūdens ir aiztecējis
un tevis aizvien vēl nav
…” (18. lpp)

Šoreiz starp īsajiem un pavisam īsajiem pantiem (kas reizēm nav garāki par vienu rindiņu), ir daži tādi dzejoļi, kas aizņem pat vairākas lappuses. Kādā no tiem autore cenšas atbildēt uz jautājumu „kā izskatās mīlestība?” Daudz tiek runāts par sieviešu lomu mūsdienu sabiedrībā un patmīlību. Tiek pārcilātas arī politiskas tēmas, tādas kā imigrācija. („atstāt savu zemi / mātei nebija viegli / es vēl aizvien pieķeru viņu to meklējam / svešzemju filmās / un citzemju pārtikas stendos” (123. lpp.)) Domājams, vairumam krājumā aprakstītās tēmas tā arī paliks tabu, kamēr citam tā ir viņu pašu ikdiena.

„varbūt mēs visi esam imigranti
mainām vienas mājas pret citām
no dzemdes uz gaisu vispirms
no nomalēm uz pilsētas putekļiem pēc tam
meklējot labāku dzīvo
un dažiem sanāk pamest pat valstis”
(131. lpp.)

Visvairāk, protams, tiek runāts par WhatsApp Image 2020-09-23 at 12.41.46 (1)mīlestību un visu no tā izrietošo. Angliski daudz ko no grāmatas „Saule un viņas puķes” varētu nodēvēt vienā vārdā – „Lovesickness”. Kā to tulkot latviski, man nav ne jausmas. Dažbrīd Rupi Kaurai gribētos uz to visu atbildēt ar viņas pašas vārdiem: „kā varavīksne / pēc lietus / prieks atklāsies / pēc bēdām” (89. lpp.), jo brīžiem viss šķiet nedaudz par daudz depresīvā gaisotnē ieturēts. Protams, nav tā, ka visu laiku, jo šoreiz, šķiet, vairāk kā iepriekš, es, lasot grāmatu, smaidīju. Vietām par to, cik vienkāršiem vārdiem kaut kas konkrēts tiek pateikts, vietām par autores bērnišķīgumu vai naivumu.

Jāatzīst, ka daudz lielāku saikni es sajutu ar iepriekšējo grāmatu „Piens un medus”, jo šajā sevi atradu daudz retāk. Bet, līdzīgi kā iepriekš, arī šim krājumam, manuprāt, ir potenciāls ietekmēt kādu jaunu prātu sākt domāt līdzi savai izaugsmei un neļauties sliktajam apkārtējo kārdinājumam.

„kā lai aicinu maigumu sevī
ja esmu mācījusies vien
paplest kājas šausmām
ko lai es daru ar tevi
ja mīlestība man nozīmē varasdarbus
…” (158. lpp.)

Krājums noteikti vislabāk patiks feministēm (kaut gan tajā daudzkārt tiek paplestas kājas), jo ja šajā laikmetā nav paļāvības uz vīrieškārtas pārstāvjiem („tava neklātbūtne ir kā trūkstoša ķermeņa daļa” (44. lpp.)), katrā laikā taču ir iespējams dzīvot medusmēnesī ar sevi. Bet, protams, ne tikai viņām, jo, ja reiz man patika, patiks arī citiem vīriešiem (nerunājot nemaz par sievietēm), kuriem ir kaut kāda sapratne par sievietēm kopumā.

WhatsApp Image 2020-09-23 at 12.41.45

Jāsaka, ka citēt varētu vēl daudz visu ko skaistu un vērtīgu no šīs grāmatas, bet tad, saprotams, viss sanāks pārāk gari. Tāpēc uz atvadām vēl šis dzejolis:

„tagad
nav īstais laiks
būt klusām
un dot jums vietu
jo mums vispār nav bijis vietas
tagad
ir mūsu laiks
palaist muti
būt tik skaļām, cik vajadzēs
lai mūs sadzirdētu”
(238. lpp.)

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s