dzīve · Jāņa Rozes apgāds · proza

Saldējuma pārdevējs

Mans vieglais skats uz dzīvi ļāva Katri Lipsones grāmatu „Saldējuma pārdevējs” (Jāņa Rozes apgāds, 2020) iemīlēt jau vāka dizaina dēļ vien. Kā arī tāpēc, ka to no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga (ak, Maima!). Man laikam pietika ar šiem diviem faktoriem un to, ka Ziņnesī izlasīju, ka grāmata lasītāju ieved filmas sižetā. Tāpēc nevarēju vien sagaidīt, kad tikšu ar šo grāmatu iepazīties…

IMG_20200416a

Pēc tam, kad grāmatas ievadā ir izteikta pateicība kādam muitniekam uz Čehoslovākijas robežas 1976. gada vasara, viss tiešām sākas ar scenārija iepazīšanu un vienam pēc otra sekojošiem dialogiem. Šķiet, ar visu to bezgalīgi garo dialogu virteni ir diezgan viegli kaut ko tiešam svarīgu palaist garām. Visticamāk, tas ir noticis arī ar mani, jo šīs sarunas manā uztverē bija visai garāmaizslīdošas, it kā uz ielas nejauši noklausītas. Varētu pat teikt, ka uzsākot lasīt „Saldējuma pārdevēju”, biju ļoti paviršs. Skrienot pāri šiem dialogiem, acīmredzami, palaidu garām daudz nozīmīgu detaļu, kas vēlāk būtu noderējušas, lai saliktu kopā šo nedaudz dīvaino un sarežģīto puzli.

„Viņš paņēma pildspalvu un papīru, uzrakstīja dažas rindiņas tīšām tik sliktā rokrakstā, ka vienīgais, ko sapratu, bija daudzpunkte pēdējā teikuma beigās.” (9. lpp.)

IMG_1958a

Vēsturiskais faktors šajā grāmatā spēlē tiešām lielu lomu un ir klātesošs pat visvienkāršākajās epizodēs. Tikai es „Saldējuma pārdevēju” jau no sākta gala centos lasīt kā izklaidējošu daiļliteratūru, īpaši nedomājot, kādu lomu vēsturē spēlē romānā iesaistītie varoņi, kuri pārsvarā uzradās un pazuda bez pēdām līdzīgi kā daži Alfrēda Hičkoka filmu galvenie atveidotāji, kuri tika nogalināti jau filmas pašā sākumā. Arī romāna laika (un ģeogrāfiskā) skala lēkā līdzīgi kā to varoņi. Bet kaut kādā īpatnējā veidā es izbaudīju šo autores radīto haosu („Daba vienmēr pavēstī, kas jādara, pat ja viss notiekošais ir juceklīgs.” (104. lpp.)), jo tam sekoja pārmešanās (aptuveni grāmatas vidū) uz daudz tīkamāku saturu, kur lasītājs iepazinās ar Janu, viņa sievu Šertinu, kura galu galā ir bijusī sieva, un meitu Gunillu.

Lasītājs Janu iepazīst kā jaunu puisi, studentu. Viņa pieaugšanai gan autore pārskrien pāri visai steidzīgi. Līdzīga manierē tiek iepazīta Šertina, par kuru rakstīts: „Daba viņai devusi tik daudz talantu, ka nodoties vienam nozīmētu izšķiest desmit citus.” Taču, kas attiecās uz Gunillu – tas jau ir cits stāsts. To lasīju kā atsevišķu romānu, jo tam tiešām bija potenciāls būt romānam pašam par sevi. Meitene ievācās kādā dzīvoklī, uz kuru visu laiku nāk vēstules (no Petra), adresētas kādai Milenai. Kaut kad viņa vēstules atver, bet neko nesaprot. Valodas barjeru viņa pārvarēt dodas pie kādas tulkotājas. Bet viņa negrib vēstules tulkot, iztulkojot tikai nedaudz… Pēc tam viss ieiet dīvainās gultnēs, jo Gunilla grib būt Milena… un tālāko, jāatzīst, ir jālasa ar šausmām, ha.

„Māte un tēvs uzskatīja, ka jaunībai sanu ceļi piederas… Vecāki ne pēc kā neilgojas tik stipri kā pēc savas jaunības un neaptver, ka ilgojas pēc šiem sānu ceļiem. Galvenā ceļa svarīgums, vitalitāte un varenums ir maldi. Patiess vienmēr izrādās tieši šis sāņus aizvedušais, pēdīgi aizmirstībā grimušais ceļš.” (243. lpp.)

IMG_1938a

Lasīju, ka somu un starptautiskā prese autori „uzteic par inovatīvu pieeju romānu sižetu veidošanai un nerimstošu interesi par pasauli”. Es gan viņai par sižetu spētu izteikt tikai pārmetumus. Tikmēr pati autore intervijā (la.lv) atzīst, ka tas esot bijis „grūts un aizraujošs ceļojums dažādos identitātes un realitātes slāņos.” Viņa piebilst, ka savos darbos cenšas būt ļoti godīga, un šo godīgo pieeju es kā lasītājs spēju novērtēt.

Esmu pamanījis, ka slikti novērtētas (vietnē goodreads, piemēram) grāmatas vienmēr dabū literatūras balvas. (Šī nav vienīga.) Vai tas nozīmē, ka parastais lasītājs neko nesajēdz, bet balvu pasniedzēji – sajēdz? Var jau būt, ka ar šo grāmatu ir kā ar mūzikas ierakstu, kuru ne vienmēr ir iespējams iemīlēt pēc pirmās noklausīšanās reizes. Varbūt man izdosies kādreiz atrast laiku, lai „Saldējuma pārdevēju” pārlasītu un, iespējams, gūtu pavisam citādāku skatījumu…

„ – Protams, ir arī citas sievietes, kas seko jūsu „Saldējuma pārdevēja” turnejai kā mauku bars armijai. Tikai viņām ir kopsaucējs.” (111. lpp.)

IMG_1968a

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s