dzīve · proza · Zvaigzne ABC

Sestā sieva

Grāmatas „Sestā sieva” (Zvaigzne ABC, 2020) sakarā uzreiz jāpiemin, ka tā mani uzrunāja ne tāpēc, ka interesētos par dzeltenās preses lietām, bet gan tāpēc, ka nereti Ingas Grencbergas izlasīto grāmatu bildes parādījās ar literatūru saistītās fb grupās vai kur citur. Reiz pat viņa ņēma vērā manu ieteikumu izlasīt Selindžera biogrāfiju. (Toreiz Inga tikko bija izlasījusi „Frīdu” un vēlējās kaut ko tikpat saistošu un skaistu.) Par to viņai atgādināju Latvijas Grāmatu izstādē, kur autori satiku tūlīt pēc tam, kad visi citi autogrāfu tīkotāji bija apmierināti.

izstade2020 (2)

Pie grāmatas tiku mirkli pirms tam. Man to iedeva apgāda čaklā meitene Egita, uzreiz arī parādot visus vizuālos grāmatas labumus – sarkano malu, kaligrāfisko vēstuli nobeigumā un rokrakstā rakstītos vārdus un piezīmes teju katrā grāmatas lappusē. Tie tiešām lieliski papildina šīs grāmatas būtību. (Vai kaut kā tā!)

Jāsaka, ka šī ir viena no retajām reizēm, kad tiešām nezinu, kā iesākt šīs grāmatas atsauksmi, jo pēc savas uzbūves romāns „Sestā sieva” ir samudžināts kā smalka makšķeraukla. Atceros, bērnībā dienu no dienas sēdēju dīķmalā un makšķerēju un auklas atmudžināšana man labi padevās, ko nevarētu teikt par šīs grāmatas salikšanu pa plauktiem. Apmēram pēc pirmajām 100 lappusēm es uz atsevišķas lapas sāku pierakstīt notikumus hronoloģiskā secībā. Un tikai tāpēc, lai saprastu, kas kurā gadā ar grāmatas galveno varoni Alisi ir noticis. Vairāk, protams, tāpēc, lai saprastu, kad viņai bijis Mihaels, kad Artūrs un kad vēl kāds cits vīriešu kārtas pārstāvis, kurš ne vienmēr ir bijis brīvs. Kādā no 2012. gada ierakstiem Alise domā par savām spermas māsām. „Par sievietēm, ar kurām dalu vīriešus. Un par viņu lūpām, uz kurām ir manu vīriešu sperma. Un par manu vīriešu locekļiem, uz kuriem ir viņu vagīnu sekrēti.” Šajā ierakstā viņa iet vēl tālāk, sakot: „Reizēm man riebjas visi tie bezpersoniskie locekļi un anonīmās vagīnas. Gribas pieteikt bada streiku. Celibātu.” (248. lpp.)

IMG_20200301_145457a

Šo grāmatu sāku lasīt ar pavisam mierīgu noskaņojumu, nekādu literāro sensāciju no tās negaidot. Arī bez jebkādām priekšzināšanām par autores privāto dzīvi, apzinājos par ko un kādā stilā būs šī grāmata. Tāpat vēlāk internetā bija izlasāmās (pārsvarā daiļā dzimuma pārstāvju!) īsās atsauksmes, kas lika saprast, ka mana nojauta nav bijusi aplama. Kā reiz, arī man šad un tad lasīšanas gaitā sanāca par „Sesto sievu” īsi padiskutēt gan par gramatiskajām kļūdām, gan par saturu. Pārsvarā gan par to maucisko pusi („Jo esmu tā sieviete, kas pakļaujas.87. lpp.) šajā stāstā, jo grāmatā arī pati Alise sevi dažbrīd nosauc par mauku, nemaz nerunājot par viņas draudzīgajām sarunām ar Elzu, kura bija man tuvākais šī romāna tēls. Jo tieši viņas domas visvairāk saskanēja ar manējām. („– Tu atkal un atkal kāp uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Varētu padomāt, ka brīdī, kad ieraugi laulības gredzenu vīrieša pirkstā, tu kļūsti mitra.” (140. lpp.)) Bet arī Alise dažbrīd izrādīja kādu pozitīvu nostāju, piemēram, mainot „nometnes”, atzīstot, ka viņa vairs neesot mīļāko pusē, bet gan sievu.

Manuprāt, grāmata galvenokārt ir tāda akla dzīšanās pakaļ vienam konkrētam vīrietim (nesmādējot, protams, arī citus, jo neuzticība šeit ir OK!). Šis vīrietis, saprotams, nav princis baltā zirgā. Pat ne tuvu tam. Taču Alise „skatās garām”, jo dzīvē taču tā ir – ja reiz ko iekāro, neļausi nevienam sevi no tā atrunāt. (Ak, cik daudz šādus gadījumus personīgi pazīstu!) Varbūt tāpēc grāmata sākas uz ļoti skumjas, pat depresīvas nots. Iesācis to lasīt, domāju, ka Alise Berga grāmatas beigās izdarīs pašnāvību (ceru, ka ar šo nepasaku par daudz priekšā, ha!). Uz to arī grāmata virzās, tāpēc sāku pat prātot, kā viņa to izdarīs. Bet esiet mierīgi, grāmatu mīļotāji, viss nav tikai drūmās krāsās mālēts. Pa reizītei Alise iegriežas arī baznīcā…

IMG_20200322_181721_4a

To, ka Ingai Grencbergai ir dotības, pierāda kaut vai tas, cik ļoti labi viņa ir spējusi noturēt savu stāstu konkrētā žanrā. Arī grūtniecības iestāšanās laiks un aborta ainas aprakstītas tik biedējoši un dzīvi, ka nav šaubu, ka viss pārciests uz savas ādas. Par seksu runājot… Grāmatu izstādē uzdūros pārītim, kuri pētīja „Sesto sievu” un viens otram norādīja, ka tā laikam ir tā seksa grāmata. Patiesībā romāns nemaz nav tik piesātināts ar seksu. Protams, grāmatā sekss ir. Pārsvarā gan galvenā varone Alise sūkāja kādu locekli (pārsvarā tas bija Mihaela daikts) un vienā ainā uz dažām minūtēm pie viņas bija ieradies Artūrs (viens no!). Vēl bija arī baseina tusiņš, taču visu priekšā pateikt nebūtu godīgi, ha!

Teikšu godīgi, dažbrīd šī erotika, saprotams, darīja to, ko tai jādara(!), jo dažas ainas mani pat nedaudz uzbudināja. Bet nu es skaidri zinu, ka man tagad kādam laikam būs gana šādas seksuāla rakstura grāmatas. Vismaz tās, kuras sarakstījušas sievietes, ha! Tagad es gribu palasīt īstus vīriešus, un skumt kopā ar viņiem. Jo viņu ciešanas man tomēr ir daudz saprotamākas un tuvākas. Kas attiecas uz Ingas Grencbergas „Sesto sievu”, jāpiezīmē tikai tas, ka vienmēr būs kāds, kurš grāmatu cels debesīs, kamēr citam konkrētais darbs nelieksies kaut kas īpašs. Tā pa īstam to spriest var tikai tad, kad grāmata ir izlasīta. Tāpēc lasiet, draugi! Un #paliecmājās !

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s