dzīve · Latvijas Mediji · proza

Janas Egles Dzimšanas diena

Janvāra izskaņā rakstniece Jana Egle patīkami IMG_20200220_191708_0pārsteidza daudzus savu radošo darbu cienītājus, pavēstot, ka satraukti gaida savu dzimšanas dienu. Nē, tā nebija kalendārā svētku diena, kuru viņa tik satraukti gaidīja, bet gan jaunākā stāstu krājuma parādīšanās. Tā nosaukums ir „Dzimšanas diena” (Latvijas Mediji, 2020). Kolīdz bija pienākusi arī pašas autores tik ļoti gaidītā diena, rakstīju apgādam un drīz vien tiku pie sava grāmatas eksemplāra.

Iesākot grāmatu lasīt, par savām sajūtām (un emocijām) dažbrīd pa tiešo rakstīju Janai. Viņa arī pastāstīja, kas gaidāms tālākajos stāstos, jo ar pirmo man gāja visai amizanti, pat likās, ka tā jau nu nebūs, ka Jana rakstīs tikai tā, ka nebūs tik ierasto baismīgo lietu, kas vienmēr uzdzen šermuļus.

 

„Dačuku un dvīņus” lasot mani pārņēma sajutu, ka šo stāstu jau kaut kur esmu dzirdējis (jā, tieši dzirdējis, ne lasījis!). Lai nekļūdītos, noskaidroju, ka tas bija 2017. gada nogalē, festivālā Prozas lasījumi. Toreiz rakstīju: „[..] stāsts bija par trīs sīkajiem. Un par sūdu. Lai gan stāsta lasījums likās ļoti garš, nevienā brīdī nezaudēju modrību… Dažbrīd tajā bija tādas vietas, ka likās – nu jau stāsts būs galā. Taču tas turpinājās. Un tādas vietas bija vēl vismaz divreiz. Kad pēc katras no tām Jana turpināja lasīt, nodomāju, ka tādējādi viņa novirzīsies no galvenās tēmas. Bet tā vis nebija. Viss bija savās vietās. Arī sūds, ha!”

Arī „Parāds” iesākumā nevedināja domāt, ka ir sagaidāms kas nervus kutinošs un baiss. Taču izlasīt stāstu pirms gulētiešanas nebija visai prātīgi. Tas sarauj krampjos pavēderi un pēkšņi ir ļoti smagi, un nevar nedomāt par tikko izlasīto. Tas ir stāsts par ģimeni, par sievieti gaidībās. Šajā stāstā ir arī kaķe, kura gaida savus mazuļus. Un arī šajā stāsta pavedienā ir savs satraukuma pilnais brīdis, kurš sažņaudza manu sirdi. Vēl ilgi pēc tam nespēju aizmigt, jo pa galvu jaucās stāstā izlasītie asiņainie notikumi.

„[..] neērtības sajūta kā spalvains kāpurs ložņā pa pakausi un nav nokratāms nost.” (62.lpp.)

Jana teica, ka „tālāk būs grūtāk”, teica: „Varbūt nemaz nevarēsi tik ātri izlasīt. Šī ir grāmata par sievietēm.” Stāsts „Aleksandra ir skaista” tiešām bija ļoti sievišķīgs – tajā darbojās divas sievietes. Un, lai gan nedaudz pazaudēju pavedienus ceļā līdz stāsta kulminācijai, galu galā šo stāstu ļoti izbaudīju, ko nevarētu teikt par vienu no tajā iesaistītajām sievietēm. Pēc tam arī stāsts kļuva daudz neprognozējamāks, īpaši, kad Dagnija Aleksandrai lūdza, lai tā nekliedz, citādi tiks noslīcināta…

IMG_20200221_173433a

Taču tas vēl bija sīkums salīdzinot ar to līdzpārdzīvojumu, kāds manī turējās visu stāsta „Pīle” laiku. Jo vienmēr esmu aizdomājies par visiem tiem maniakālajiem vīriešiem, kuri ne tikai sieviešu klātbūtnē tādi ir. Redzot dažu tādu purnu, gribas vaicāt, kāpēc zeme tādus nes. Stāsts lika aizdomāties par visām tām sievietēm, kuras satiek šādus monstrus un ir teju bezspēcīgas, kad vēlāk no tāda tipa ir jātiek vaļā. Līdz ar to „Pīli” lasīju teju kā šausmu stāstu, neuzdrošinoties kāpt ārā no gultas, kur nu vēl domājot par došanos ārpus mājas…

„Laine sēž, joprojām satinusies dvielī. Un gaida, kad viņš beidzot ies prom. Viņa negrib vīrieti savā dzīvē. Viņai nepatīk Severīns. Viņai netraucē netīra plīts, kaķa spalvas, un viņas pašas liekie kilogrami. Viņai traucē šis svešais vīrietis.” (93. lpp.)

Vismazāk es sapratu stāstu „Labākais laiks tavā dzīvē” un stāstu „Balta māja kalna galā”, kas atrodas grāmatas izskaņā (to izlasīju tūlīt pēc tam). Domājams, es vienkārši biju gana neuzmanīgs, kad lasīju abus šos stāstus. Ja man tagad būtu jāizstāsta, par ko bija pirmais no šiem stāstiem, es, godīgi sakot, nespētu atbildēt, jo atceros vien to, ka tajā bija kaut kas mistisks. Līdzīgā manierē lasīju arī otru stāstu, tagad apzinoties, ka abus šos stāstus, visticamāk, nāksies pārlasīt, lai neatstātu tos kā baltu lapu atmiņās par šo grāmatu. No „Baltās mājas kalna galā” es vismaz atceros sižetu… gājienu uz tikšanos… sapni… pārstādītu sirdi un ārstu, kurš baroja taksi. Bet tas viss kopā arīdzan veidoja tādu mistisku atmosfēru, kurai tobrīd īsti nebiju gatavojies.

Bet tālāk gan viss atkal bija kā nākas. Ar beidzamo piegājienu ņēmos izlasīt „Runaway train” (šī dziesma man tagad neliek mieru, ha!) un krājuma titulstāstu. „Runaway train” ir stāsts par pazudušo dēlu… un mūžīgu gaidīšanu, jo ir neziņa par notikušo. Daļu šī stāsta es sasaistīju ar savu dzīvi, jo bērnībā arī mans tēvs daudz dzēra un visu laiku likās, ka ir jāiet prom no mājām. To gan ir grūti izdarīt, ja aiz sevis jāatstāj gādīga māte, kura nebūt nav pelnījusi atrasties mājā ar tādu lopu. Janas Egles stāstā gan dzer arī pazudušā dēla māte. Un man šķiet, ka ļoti sen atpakaļ esmu dzirdējis līdzīgu stāstu par to, ka aizgājēja lietas tā arī paliek savās vietās, cerībā, ka…

„Visu uzreiz jau nevar izstāstīt, jāatstāj vienmēr kāds pārsteigums.” (148. lpp.)

Kad ar visu iepriekšminēto ir tiks galā, paliek tikai „Dzimšanas diena”. Stāsts ir gana rotaļīgs un vienkāršs, bet arī tajā autore pamanās ielikt pa kādai epizodei, kuras dēļ sirds saraujas un, kaut vai uz īsu mirkli, bet neļauj atslābt, domājot par to, ka šoreiz jau nu tiešām visam jābūt kārtībā. Tas ir stāsts par pārgājienu, kuram sekoju līdzi ar īpašu vērību un patiku, jo tas bija gājiens pa maršrutu, kuru 2013. gadā veicu sava Latvijas apbraukšanas ietvaros. Aprakstītajā posmā es mazāk braucu, vairāk gāju kopā ar divām tur satiktām meitenēm no ekspedīcijas. Kopā ar viņām toreiz aizstaigāju līdz Jūrmalciemam gluži kā abi stāsta varoņi.

IMG_20200222_150434_5

Kopumā Jana Egle atkārtoti ir radījusi ļoti baudāmu literatūru un noteikti neliks vilties nevienam savam pielūdzējam, pat ne grāmatu lasošiem vīriešiem, ha. Par to, cik prasīgi Jana māk aprakstīt pat visvienkāršākās lietas, visvairāk domāju lasot stāstu „Dzimšanas dienu”. Tematiski tas noteikti nebija pārlieku sarežģīts stāsts; tādu, šķiet, daudzi spētu uzrakstīt (protams, kā kurš) vai izstāstīt, bet Jana ap visu rada tik patīkamu piesātinājumu, un viņas teikumi nebūt nekalpo tikai tamdēļ, lai aizpildītu grāmatas lapaspuses un tas viss tiktu pastiepts garāks… Nē, viss ir savās vietās. Un tas, ko es domāju, bija salīdzinājumā ar manis paša rakstīto, apzinoties, ka šādu stāstu būtu izstāstījis uz divām trim lapām, ne vairāk. Starp citu, grāmatu lasot nav tikai sāpes vien… nav tikai tumsa… Jana māk likt arī smaidīt un smieties.

„Pārgājiens bija Sergeja ideja.
„Trīs dienā pa jūrmalu noiet piecdesmit astoņus kilometrus, tas ir kā divus pirkstus apmīzt,” viņš teica.
Karolīna uz pirkstiem nečurā, viņa nezina, kas tā par viegluma vai grūtuma mērvienību.” (189. lpp.)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s