dzīve · Jāņa Rozes apgāds · proza

Ja reiz ziemas naktī ceļinieks

Atceros, ka tobrīd vēl centos līdz galam izmocīt cita itāļu autora (ne mazāk slavena un pieprasīta) darbu – Alesandro Bariko romānu „Jaunā Līgava” –, kad grāmatnīcās parādījās grāmata ar vienu no visskaistākajiem pēdējā laikā redzētajiem vākiem. Protams, zināju, ka kaut kad pavisam drīz tai grāmatai bija jāiznāk, par to ne reizi vien uz savas facebook sienas ieminējās tās tulkotāja Dace Meiere. Protams, biju viens no tiem, kurš nepacietībā gaidīja šo jauno Italo Kalvīno darbu „Ja reiz ziemas naktī ceļinieks” (Jāņa Rozes apgāds, 2019). Kad beidzot pienāca tā diena, kad pie tās tiku, ar lasīšanu īpaši nesteidzos, kaut vakara izskaņā nenocietos un, visu laiku smaidot, izlasīju pirmās divas nodaļas. Nu, vismaz tik daudz, lai novērtētu, kas ietērpts šajos netipiski glītajos vākos. Un es no tiesas biju pacilātā sajūsmā.

„Lasīt nozīmē doties pretī kaut kam, kas būs un par ko neviens vēl nezina, kāds tas būs…” (80. lpp.)

Nākamā epizode grāmatas lasīšanā sekoja krietni pēc Jaunā gada sagaidīšanas, jo uz mazpilsētu biju aizbraucis bez Kalvīno. Ne tāpēc, ka nekāroju to turpinās lasīt – vienkārši, nebiju plānojis laukos pavadīt tik ilgu laiku. Bet pēc tam gan ķēros klāt, lai baudītu jau iesākto garadarbu. Arī uzrakstīt par to visu gribēju tūlīt pēc izlasīšanas, ja vien tajās dienās nez no kurienes nebūtu sākušas parādīties visādas recenzijas… te interneta avīzēs, te papīrā iespiestas un vēl nez kādas. Protams, ignorēju tās visas, lai nesabojātu savu paša redzējumu uz šo.

„Cik gadus es vairs nespēju pievērsties vienkārši lasīšanai bez jebkādiem blakus nodomiem vai mērķiem? Cik gadus vairs nespēju ļauties citu sarakstītām grāmatām, nekādi nesaistot tās ar visu, kas jāraksta man pašam?” (186. lpp.)

Jāsaka, ka es grāmatas sākumu biju sajutis uz pavisam citas nots, jo tekstu nolasīju tā, it kā pats Kalvīno būtu tas, kurš lieliski ironizē par to, kas sekos un ar ko tu, lasītāj, jau esi ticis galā. Šī interesantā spēle gan neturpinājās pārāk ilgi, jo drīz vien sapratu, ka tas nav vis Kalvīno, bet kāds cits. Un tas visu iegūto harmoniju nedaudz pazudināja. Romānā iekļautie fragmenti bija kā līdz galam nepabeigti stāsti, kuri brīžiem gluži nevajadzīgi iepīti intrigās, kuras, manuprāt, varēja apstrādāt krietni interesantāk. Neviļus tas atgādināja laiku pirms četriem gadiem, kad man pašam uz klēpjdatora darbvirsmas stāvēja vairāki nepabeigti raksti, kurus galu galā mēģināju kaut kā pabeigt un pēcāk apkopot zem vieniem vākiem.

„Taču man gribētos, lai viss, par ko es lasu, nebūtu tik uzkrītoši klātesošs, vielisks un sataustāms, es gribētu, lai ir sajūtams kaut kas vēl neskaidrs un nezināms, tikai nojaušams…” (51. lpp.)

kalvinooo

Protams, grāmata ir atzinīgi novērtējama, jo, līdzīgi kā nesen lasītajās cietuma uzrauga piezīmēs („Zona”), kur bez pamatteksta bija izlasāmas arī autora vēstules redaktoram (tās šo darbu padarīja īpašu), arī Kalvīno darbā bija pievienotā vērtība, un šī vērtība bija divu lasītāju satikšanās, kas tomēr ne vienmēr likās gana interesantas, taču raisīja ļoti patīkamas pārdomas, jo stāsts galu galā ir par lasītājiem. Un arī beidzās tas uz ļoti patīkamas nots.

„[..] visu manu darbību mērķis ir nodzēst iepriekšējo darbību sekas…” (21. lpp.)

Pārsvarā grāmatu lasot bija jāsmaida. Kopumā „Ja reiz ziemas naktī ceļinieks” piedāvā dažādu žanru sajaukumus un stilu. Tu burtiski „lauzies cauri lasāmajam kā biezam mežam.” (47. lpp.). Darbs ir inteliģents un paver iespēju starp rindām saredzēt to, kas tur nemaz nav. Vienā jaukā ziemas dienā (cik nu pie mums šogad ziemu var saukt par ziemu) ar grāmatu rokās biju Rīgā (gluži kā grāmatā – ceļinieks) un todien palasīju priekšā dzejniecei Ingai Pizānei un savam draudziņam Andrītim divus citātus. Tie bija citāti par klausīšanos citu lasītajā, ko nekādi nevari salikt kopā pats ar sava prāta ritmu (Par to var izlasīt ŠEIT!). Un grāmatā netrūka šādu interesantu vietu, ko citēt un baudīt, taču kopumā es no šīs grāmatas biju gaidījis daudz vairāk. Vismaz pēc tam, kad izlasīju pirmās divas nodaļas…

„– Vai viņa nekritizē grāmatas, ko tu lasi?
– Es? Es nelasu grāmatas! – saka Irnerio.
– Ko tad tu lasi?
– Neko. Es tik labi esmu iemācījies nelasīt, ka nelasu pat to, kas acu priekšā pagadās nejauši.” (54. lpp.)

IMG-2820

„Kamēr zinu, ka pasaulē vēl ir kāds, kurš žonglē un taisa fokusus tikai spēles prieka pēc, kamēr zinu, ka ir sieviete, kura mīl lasīšanu tikai lasīšanas pēc, es spēju sevi pārliecināt, ka pasaule turpinās…” (264. lpp.)

2 domas par “Ja reiz ziemas naktī ceļinieks

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s