dzīve · No rokas rokā! · proza

Melnā kaste. Zemu lidojoši suņi

Kopš klajā nāca Aleka Popova otrā latviešu valodā pieejamā grāmata „Melnā kaste. Zemu lidojoši suņi”, jau pagājis kāds laiciņš. Taču visu šo laiku pie tās netiku, jo nekādi nesanāca būt galvaspilsētā brīdī, kad tur bija grāmatas tulkotājs Dens Dimiņš. Viņš bija solījis, ka uzdāvinās man šo grāmatu un dienā, kad beidzot satikāmies, es pie tās tiešām tiku. Tajā bija ieraksts: „Nav jau Selīns, bet…!” Un nav jau tā, ka visu laiku vajadzīgs Selīns, jo tagad skaidri zinu, ka bulgāru literatūra ir mana otrā mīļākā aiz franču. Un tas viss pateicoties Dimiņam, kurš no bulgāru valodas latviski iztulkojis jau piecas grāmatas, divas no tām Aleka Popova.

Mans pirmais bulgāru romāns bija Georgija Gospodinova neticami lieliskais darbs ar nosaukumu „Dabiskais romāns”, kuru lasīju pat divreiz, un nešaubos, ka lasīšu atkal. Toreiz vēl nepievērsu pārāk lielu vērību tulkotāja vārdam, bet tagad tas ir ļoti spēcīgs faktors, lai izvēlētos sev nezināma autora nezināmu grāmatu. Drīz pēc tam sekoja „Dzifts”, kas arīdzan bija mans pats pirmais izlasītais detektīvs. Bez tā esmu lasījis arī bulgāru Selīnu (tā autoru nosauca pats Dimiņš) – Milenu Ruskovu, kura „Augšupceļš” ir vēsturiski sens, bet iespaidīgs darbs, kuru valodas ziņā tiešām var baudīt līdzīgi kā dižo Selīnu. Ar Aleka Popova pirmo latviski izdoto romānu „Misija Londonā” vēl neesmu iepazinies, bet tagad, kad esmu izlasījis „Melno kasti”, noteikti ņemšu lasīt arī to…

rsz_20191225153400_img_1082

„Visas tās stundas, ko esi dārgi pārdevis, ir izmestas vējā. Atpakaļ tās vairs neatpirksi. Nevienu pašu! Tāda ir tirgus būtība. Laiks ir nauda. Bet nauda nav laiks. Šī alķīmija darbojas tikai vienā virzienā. Kad tu to sapratīsi, tev vairs daudz laika nepaliks. Būs tikai mierinājums, ka vari atļauties nopirkt sev ferrari.” (121. lpp.)

Man nebija pilnīgi nekādas nojausmas, ko no „Melnās kastes” sagaidīt, tāpēc metos tajā iekšā bez dziļām pārdomām. Galu galā izrādījās, ka romāns ir ļoti sulīgs. Tas parāda, ka bulgāri no labas literatūras sajēdz daudz vairāk, nekā varbūt no viņiem kāds sagaida. Šoreiz stāsts ir par diviem brāļiem. Viens no viņiem dzīvo štatos, bet otrs – dzimtenē. Taču arī viņš kādu dienu dodas turp, jo pa pastu tiek saņemts sūtījums, kurā it kā ir tēva pelni. („Skatos uz kasti un domāju: kā, pie velna, lai pārliecinos, ka iekšā ir tēva pīšļi, nevis kaut kāda klaidoņa atliekas? Nav iespējams!” (7. lpp.)) Lai nu kā, aizbraucis tur, Ango pavisam nejauši tiek pie darba par suņu staidzinātāju. Tā viņam, protams, esot tikai tāda īslaicīga nodarbe, taču tā sakot daudzi. Kaut kādā brīdī viss kļūst ļoti sarežģīts ne tikai Ango dzīvē, bet arī viņa brāļa Neda. Es nezinu, kāds ir bijis Popova romāna pirmais izdevums, jo šis skaitās autora pārstrādātais variants.

„Viņš atgādina tādu senilu Hjū Hefneru, kas visu mūžu ir pisies ar attēliem, nevis reāliem augumiem.” (75. lpp.)

rsz_20191225153658_img_1148

Principā, romāns ir pavisam dulls gan saturiski, gan literāri. Romāna vidusdaļā nedaudz pazaudēju pavedienus, jo Neds bīdīja biznesa lietas, ar kurām ikdienā neesmu uz “tu”, tāpēc mazāk interesanti to visu bija arī lasīt. Bet uzrakstīts tas viss šā vai tā bija visaugstākajā līmenī. Arī beigu nodaļas iepriekš izlasīto pacēla teju pārlieku dullā trakumā, kas diez vai reālajā dzīvē tā varētu būt. Taču viss beidzās gana labi. Un tieši šādu romānu dēļ man patīk Dimiņa paša atrastās un tulkotās grāmatas. Viņš tajās vienmēr atrod pašus precīzākos vārdus, lai aprakstītu vulgārās situācijas, liekot romāna varoņu mutēs izcili latviskotus teikumus, kurus citkārt varbūt skarbās realitātes nezinātāji lasītu ar kautru mulsumu.

„Kas nav iepazinis pilnīgu pagrimumu, virsotni nesasniegs.” (46. lpp.)

Grāmatā bija arī dažas pikantas ainas, kuras stipri atgādināja mana paša jaunību (rakstīju par to Dimiņam, viņš smējās), kurā viss ne vienmēr bija tā, kā būtu gribējies, lai būtu. Piemēram, šī aina:

„Viņa ļāva man pačamdīt visur, kur gribēju. Šai reizē viss notika, un apkaunojošais manas nevainības traips paliks uz visiem laikiem apraksts dziļi zemē. Skan fanfaras, krīt zvaigznes, kad atskan ļaunu vēstoša klaboņa. Nosmird pēc svaigiem mēsliem, un no tumsas iznirst divi prāvi silueti. Milicijas kavalērija! Lūdzu, uzrādiet dokumentus! Man pie rokas ir tikai plika pipele, bet viņai – kaut kādi tukši groziņi. Seko neauglīgi paskaidrojumi, sņaukāšanās, sviedri… Šie pieraksta mūsu vārdus. Pēc tam no jauna kāpj savos gigantiskajos rumakos. Viens vēl nosmej: „Turpiniet, bet esiet uzmanīgāki!”” (108. lpp.)

IMG_6735a

Patiess prieks, ka pateicoties Dimiņam arī latvieši var lasīt bulgārus. Sveiciens dzimšanas dienā, draugs!

„Emigrācija ir paredzēta jauniešiem. Vēlākais, divdesmit piecu gadu vecumā tev ir jāpaņem pēda… Tādā vecumā tev viss pie dirsas. Nekas nespēj tev kaitēt vai tevi nobiedēt, jo tu arī nekas neesi. Vēlāk kļūst grūtāk. Kas zina, kāpēc, bet tu visu laiku domā, ka tevi kaut kas sagaida. Kaut kas labāks, ja iespējams. Tev ir zināmas pretenzijas. Tevi ir viegli aizvainot. Grūti pieņemt sakāvi. Ak, šīs cerības! Nav nekā kaitīgāka par tām.” (233. lpp.)

2 domas par “Melnā kaste. Zemu lidojoši suņi

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s