Biju patīkami pārsteigts, kad novembra beigās uzzināju, ka ir izdota otrā Jāņa Tomaša grāmata „Smagatlētika” (Pētergailis, 2019). Kolīdz tiku to palasīt (darīju to grāmatnīcā), uzreiz bija redzams, ka ar šo autors ir pateicis vēl vairāk to lietu, par kurām pats, iespējams, izteiktos, ja vien būtu dzejnieks. Bet es tāds aizvien neesmu. Un kam man būt, ja daudz skaistāk to visu spēj pateikt kāds cits.
Uz manu īso atsauksmi, kuru vēlā vakarā pēc Prozas lasījumiem publicēju gūdrīdā, Tomašs reaģēja paškritiski, sakot, lai nepārslavēju viņu, jo, viņaprāt, kritiķi sarakstīšot ne to vien. Tomašs arīdzan minēja, ka krājumā esot ļoti daudz nepilnības, kuras viņam pašam nepatīk. Bet tas lai paliek viņa paša ziņā, jo manā skatījumā krājums ir izcils. Un jāsaka, kā ir: šis, iespējams, ir pats labākais dzejas krājums latviešu dzejas vēsturē (jā, ieskaitot arī Elsbergu, Veidenbaumu, Vācieti un Čaku). Nu, vismaz manā redzējumā tas tāds ir pavisam noteikti, jo, līdzīgi kā debijas krājumā, šeit ir tik ļoti daudz sasodīti labas dzejas, ka es kā ne-dzejnieks esmu totāli gar zemi.
Šoreiz krājumā ir daudz vairāk īstas mīlas ainas, kaisles un epizodes, kas grozās ap meitenēm. Šoreiz es sajutu daudz vairāk realitātes, kāda tā ir uz ielām un ārpus jebkuras komforta zonas, daudz vairāk skaistuma kā tāda. Nekautrējos atzīt, ka mīlu šo krājumu!
P.S. Tā kā izlasīju to grāmatnīcās un man vēl nav pašam sava eksemplāra, sanāk atstāt šo atsauksmi īsu un bez rindām no krājuma.
Grāmatas Ir Mani Labākie Draugi 
2 domas par “Smagatlētika. Īsumā”