dzīve · No rokas rokā! · proza

Par to, ko es tev neteicu

Sākšu ar to, ka pirms grāmatnīcā ieraudzīju Lāsmas Gaitnieces grāmatu „Par to, ko es tev neteicu” (apgāds Vesta-LK, 2019), es nezināju, ka šī izcili noformētā grāmatiņa jau ir autores piektais garadarbs. Kolīdz tiku mājās pie interneta, ņēmos sameklēt, kas ir šī man vēl pavisam svešā rakstniece, kura arīdzan ir literatūrkritiķe un Latvijas Rakstnieku savienības biedre. Starp citu, Lāsma Gaitniece bijusi arī Liepājas gada cilvēks 2017. (Par citu gada cilvēku – jēkabpilieti Andri Grīnbergu – tiku rakstījis vasarā, tāpēc šis fakts likās interesants.)

Viņas jaunāko grāmatu es iekāroju jau pēc mākslinieciskā dizaina vien. Nespēdams atraut acis no šī krājuma, kuru ilustrējusi un noformējusi Zane Neimane, es, vēl grāmatnīcā esot, palasīju dažus fragmentus no šīs īsprozas grāmatas un tobrīd vēl nenojautu, ka kādā jaukā rudens dienā (tikko biju atgriezies no izklaides Liepājā) saņemšu e-pastu no pašas autores, bet dažas dienas vēlāk pastniece man atnesīs šo mazo brīnumu (ar autogrāfu) uz mājām.

„Ļaudīm labpatīk domāt, ka viņi ir savas dzīves saimnieki un noteicēji. Latviešu nācijas apziņā šī pārliecība ir iegravēta dziļi, par to liecina pat folklora. Katrs pats savas laimes kalējs. Kādu gultu klāsi, tādā gulēsi.” (46. lpp.)

IMG_6328a

Grāmatas ievadā, kuram dots nosaukums „Ungāru motīvs”, autore raksta par laiku pirms 56 gadiem, kad Ungārijā lija asinis. („Kad piedzīvojam ko drausmīgu, mums gribas, lai pulksteņi apstātos. Lai apstātos dzīve un kāds, mūs žēlodams, lietu gaužas asaras. Bet tā nenotiek. Diemžēl ne.” (15. lpp.)) Šajā sakarā viņa min manu dzimšanas dienas datumu – 23. oktobri. Vienmēr ir jauki uzzināt, kas citviet noticis šajā man zīmīgajā datumā. Jau šīs ievada lappuses man kā lasītājam atklāj, ka grāmata, kuru turu rokās, aizraus, un pēcāk šī sajūta mani nevienā brīdī nepameta.

Kaut bieži varētu šķist, ka krājumam pavisam noteikti ir vajadzīgs kāds vienots ritms – grāmatas mugurkauls –, šoreiz stāstu daudzveidība ir tas, kas dara šo grāmatu vēl jo interesantāku. Daži stāsti lasās kā nevainīga pasaka, kamēr citi atspoguļo mirkļus no vēstures. Kādā intervijā autore sacīja, ka „šīs grāmatas satura izklāsts stingri pamatots arhīvu dokumentos, vēsturnieku rakstos un aculiecinieku stāstījumā, atzīstot, ka „bez radošuma iztikt nav iespējams.” Tā, piemēram, stāstā „Pāris dienas Montrē”, kurš, neskatoties uz traģiski romantisko nobeigumu, likās patiesi dzīvs. Pat ar visu to nobeigumu gribējās noticēt, ka šī stāsta ikdienišķo esenci autore pati ir izdzīvojusi no A līdz Z. Taču tad, visticamāk, nebūtu šīs grāmatas.

„Mani pamodināja griezīgs telefona zvans. Spalgais troksnis pāršķēla agrās rīta stundas miegaino klusumu gluži kā ķirurgs ar skalpeli pāršķeļ slimu miesu.” (78. lpp.)

IMG_6452a

Izceļojušies pa pasauli, krājuma galvenie varoņi nereti paviesojas arī tepat Latvijā. Grāmatas titulstāsts bija otrs no stāstiem, kurus sasaistīju ar pašu autori. Nedaudz grūti gan sanāca likt kopā ainas, kad stāsta varone fiziski iekāro savu brālēnu. Bet kam negadās, ha. Turklāt šim tipam bija problēmas ar alkoholu. Šo vārdu savienojumu gan Lāsmai Gaitniecei riebjas lietot, „jo problēmas ir tad, ja pats tās apzinies un atzīsti. Ja mēģina tās risināt.” (Šim es pilnībā piekrītu.)

Vispār es nezinu, cik daudz īstenības ir šajos stāstos, ja neskaita visu vēsturisko, kas tajos sastopams, bet es ceru, ka īstenības bija ļoti daudz. Bet ja tā nav, autore ir radījusi ļoti ticamas un krāšņas dzīves epizodes un es kā zivs esmu uzķēries uz šīs ēsmas.

„Labu laiku vēros datora monitorā. Vārdi bija sazvērējušies, tie atsacījās rindoties teikumos un izveidot tekstu. Arī sižets bija pagaisis. Es nespēju rakstīt. Tikai domāt un pārdomāt.” (138. lpp.)

Grāmata ir sadalīta divās daļās. Ja pirmajā apkopoti visdažādākie stāsti, tad otrā daļa ir stāstu cikls, kam dots nosaukums „Liepājas vectēva Rūdolfa stāsti”. Tā kā šis ir cikls, necentos izlasīto citu no cita atdalīt un par katru domāt kā par atsevišķu veselumu. Šajos stāstos gan bija visdažādākie laiki, bet tie brīnišķīgi turpināja cits citu un, aizverot pēdējo grāmatas lapaspusi, sapratu, ka nu ir laiks pameklēt vēl kāda autores grāmatu, cerībā, ka autores stils tajās ieturēts vienlīdz baudāmā ritmā. Galu galā, es aizvien vēl nespēju beigt jūsmot par perfekti radīto dizainu…

IMG_6450

„Aiz loga vēl aizvien smīlāja lietus. Laiks kā jau vēlā rudenī – vējains un vēss. Neviens cilvēks labprātīgi uz ielas neietu…” (185. lpp.)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s