dzīve · Latvijas Mediji · proza

Spiegi

Jūlija izskaņā, kad bijām beiguši mīt pirmo ceļojuma posmu, kas veda krustu šķērsu pa Sēliju un Latgali, uz dažām dienām padzīvojām Valmierā. Tā kā šajās dienās īsti nebija ko darīt, sanāca aizstaigāt arī līdz grāmatnīcai. Ceļojuma laikā tāda ekstra bija jāaizmirst. Un, lai gan vasara skaitās diezgan kluss laiks, kas attiecināms uz jaunu grāmatu iznākšanu, šis tas labs, ieskaitot somu autora Marti Bakmana dokumentālais romāns „Spiegi”, uz jaunuma galda tomēr bija atrodams. To tad arī mēnesi vēlāk, kad ceļojums bija noslēdzies, palūdzu izdevniecībai Latvijas Mediji.

Lai gan senāk likās, ka kara laika apraksti vai spiegu būšana mani nespētu uzrunāt, tomēr drīz vien atklāju, ka tā nebūt nav. Cik šāda veida literatūru esmu lasījis, man tiešām patīk, jo īpaši tad, ja šīs grāmatas ir dokumentālās un vēsta par veciem laikiem. Un tāda ir arī grāmata “Spiegi”. Bet, neskatoties uz to, es nebūt necerēju, ka  šo romānu lasīšu ar tik lielu interesi, ka ne apstāties varēšu. Grāmata sevī ierāva ar līdzīgu kaisli, kā gada sākumā izlasītais Lorāna Binē romāns „HHhH”, kuru no franču valodas tulkojis Dens Dimiņš. Toreiz arī par to grāmatu nebiju iedomājies, ka tā mani tik ļoti aizraus un fascinēs…

„Ir grūti sākt šķetināt, ja nav ne mazākā dzijas gala” / 29. lpp.

IMG_6150a

Jāsaka, ka īpaši spraigs un aizraujošs jau bija romāna pats sākums, kurā galvenā lomā esošais spiegs Vilho Pentikeinenas steidza pārbēgt no Somijas uz Krieviju. (Un viņam tas lieliski izdevās.) Šo ainu autors aprakstīta tā, ka tanī brīdī kā lasītājs esi pilnīgi un galīgi šī varoņa pusē, lai ko arī viņš iepriekš būtu izdarījis. Vēlāk, kad palēnām uzzini lietas būtību, ar katru nākamo lapaspusi sāc šo spiegu teju vai ienīst un nekavējoties kļūsti par sabiedroto Centrālās izmeklēšanas policijas priekšniekam Esko Rieki un citiem viņa kolēģiem, kuru loma šajā epopejā nav mazāk nozīmīga.

„Pierādījumiem jāļauj sakrāties tā, lai no tiem vairs nevarētu atbrīvoties ar vienkāršiem skaidrojumiem.” / 51. lpp.

Jāuzteic autora ieguldītais darbs, kas no tiesas ir apbrīnojams, jo tik meistarīgi salikt kopā šāda veida materiālu noteikti nav viegli. Romānā aprakstītais laika posms ir robežšķautne starp abiem Pasaules kariem un šādu spiegu izķeršana bija jo īpaši nozīmīga. Šajā laikā tiek noķerts un pratināts ne viens vien indivīds un šo cilvēku liecības izmeklētājus aizved no viena spiega pie cita. Kad runā Einārs Vehe, viss notiek, kā tam ir jānotiek. („Visi Vehes aizsprosti bija vaļā, un viņa stāstījums plūda kā no ūdenskrituma, bagātīgi un sakarīgi.” / 75. lpp.)

IMG_6155a

Savas intrigas un kaislības šajās spiegu spēlēs bija arī latvietei Marijai Emmai Tiltiņai. Par līdzīgiem “latviešiem” – kaismīgiem krievu atbalstītājiem – savā grāmatā “Pārdomas par Krieviju” rakstīja Vilis Vītols. Taisni vai neticas, ka cilvēki var būt tik stūrgalvīgi un akli. Bet šoreiz ne par to. Šoreiz ar šādiem cilvēkiem veiksmīgi galā tiek somu policisti, grāmatas beigās atstājot vietu pārdomām…

„ Ja kaut ko ļoti vēlas, tas izdodas. Pārvērtiet savus velnus par sargeņģeļiem.” / 159. lpp.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s