dzīve · Jāņa Rozes apgāds · proza

Skaidrums

Ar somu rakstnieces Rītas Jalonenas romānuIMG_7677 „Skaidrums” es pirmo reizi sastapos pavisam ierastā veidā, proti, aizejot uz Jāņa Rozes grāmatnīcu. Jāsaka gan, ka no pirmā acu uzmetienu šī grāmata mani īpaši nepiesaistīja, tomēr es labi zināju, ka gribēšu to izlasīt, ka ir jau sarunāts, ka to ņemšu (un ne tikai tāpēc, ka to tulkojusi pati Maima Grīnberga). Ar „Skaidrumu” man saistās īpašs piedzīvojums, jo pēc sava eksemplāra man bija jādodas līdz pat Jēkabpilij, kaut gan šī pilsēta ir tālu prom no vietas, kur dzīvoju un ne tuvu tam maršrutam, kuru ierasti braukāju.

Grāmata uz Jēkabpili aizceļoja vien tādēļ, ka nebija zināms, vai pagūšu to saņemt vēl esot Rīgā, vai tomēr nē. Un tā nu es sarunāju, lai manu eksemplāru nosūta turp, jo šī palielā Zemgales pilsēta bija iekļauta mūsu (ar sievu) vasaras velo ceļojuma maršrutā. Lai arī nezināju, kad tieši tur būšu, skaidrs bija viens – grāmata mani tur jau gaidīs.

„Ielieku rakstāmmašīnā papīru. Man nav ne jausmas, ko es rakstīšu. Tomēr grāmata ir manī, tā tur jau ilgi gaidījusi īsto laiku un īsto vietu.” (74. lpp.)

Dienā, kad grāmatu saņēmu, pirmā pie lasīšanas ķērās mana sieva Anna, bet es tikām ņēmos izlasīt pašu jaunāko Andra Ogriņa dzejas krājumu, kuru saņēmu kopā ar zaļajos vākos ietērpto „Skaidrumu”.

Pāris turpmākās dienas man visai bieži bija jādzird Annas sajūsmu pilnie saucieni, kas vēstīja, ka grāmata viņai tik tiešām patīk. Un šo saucienu rezultātā arī es pēc iespējas ātrāk gribēju tikt pie „Skaidruma” lasīšanas, bet nedaudz tomēr bija jāpagaida…

„Visvairāk mani interesē tādi vārdi, kas paliek cilvēkiem mutē, kas nekad netiek pateikti, kaut gan vajadzētu.” (69. lpp.)

Stāsts ir par gados jaunu un radošu rakstnieci, kuras dzīve nebūt nav rožu dārzs. Protams, viņa raksta (un kā vēl)(„Tas, kurš rakstot ir pieredzējis skaidrumu un redzējis, kā no melna laika atdalās gaisma, vārdu spēku nevar aizmirst.” (96. lpp.)), saudzīgi meklē vārdus, publicē stāstus, romānus, mīl un sapņo, bet visbiežāk cenšas aizbēgt no esamības un no pagātnes. Bet viņas dzīve nav tikai tas vien, jo Dženetai tiek uzstādīta diagnoze – šizofrēnija –, kā rezultātā gadu gaitā viņai tikušas veiktas neskaitāmas elektrošoka procedūras. Kaut kā viņa tomēr pamanās savai dzīvei rast pareizo pielietojumu, jo, kā izrādās, patiesībā šī noteiktā diagnoze nemaz nav bijusi īsta. Īsta turpretī ir pati Dženeta, jo šis tēls nav vis izdomāts un Dženeta Freima (1924–2004) ir reāli dzīvojusi jaunzēlandiešu rakstniece, par kuru uzzināju tikai pateicoties šim izcilajam somu rakstnieces romānam.

„Man centās uzlikt iemauktus ar divsimt septiņpadsmit elektrošokiem, taču arī pēc tiem man cauri strāvoja vārdi un domas. Tiem neviens neko nevarēja padarīt, un tos neizdevās aizdzīt prom.” (281. lpp.)

IMG_7661

Jāsaka gan, ka īsta biogrāfija tā vis nav, lai gan rakstniece Rīta Jalonena raitā solī soļo pa savādās Dženetas dzīvi un nevienā brīdī neļauj aizdomāties par to, kas šajā romānā ir izdomāts un kas – īsts. Un pat tad, ja pati Dženeta savulaik ir cīnījusies par katru savu teikumu, tā radīdama vairākas atzītas grāmatas, šajā darbā skaidri redzams, cik meistarīgi to prot darīt arī Rīta Jalonena.

„Pirms atradu papīru, mana rakstāmvirsma bija debesis.” (90. lpp.)

Izlasījis šo grāmatu, centos atsaukt atmiņā vēl citas šāda tipa un tematiski līdzīgas grāmatas, ko, gadiem ejot, esmu lasījis. Kā piemērus varu minēt, piemēram, Silviju Plātu, Kenu Kīziju vai Dena Dimiņa tulkoto Einara Maura Gudmundsona romānu „Visuma eņģeļi”. Šobrīd, kad šāda veida ārstēšanās ir atstāta (cerams) pagātnē, redzams, ka rakstnieki daudz biežāk atgriežas pie šādas pasaules attēlošanu. Varbūt ne vienmēr tik skarbā veidā, taču mūsdienās neklusēt ir daudz vienkāršāk.

IMG_7674

Šī grāmata no tiesas ir lieliska, kaut gan, protams, ne visiem tā būtu „sagremojama”, jo cilvēki ir pieraduši aizbēgt no problēmām, nevis tās risināt. Šeit tas notiek gluži pretēji. Un atverot šo grāmatu, tu uzņemies pilnu risku saplūst ar tekstu tik ļoti, ka ārā no tā tikt nebūs viegli. Manuprāt, šī grāmata ļoti iespaido un savā meistarībā tā man atgādināja par Huana Bonilja romānu „Bez biksēm ienākt aizliegts”. Abas šīs grāmatas vistiešākajā nozīmē tiecas uz pilnību, stāstot par dzīvi, kādu nav iespējams atkārtot…

„Turu ciet vārdus un teikumus, lai vēlāk tos dabūtu atpakaļ, noturēti tie sakrājas manī un nāk ārā, kad man tos vajag. Jau slepus uzrakstīts „Man tūlīt nāks pakaļ” ir daudz. viens vienīgs teikums sevī nes veselu pasauli.” (10. lpp.)

2 thoughts on “Skaidrums

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s