dzeja · dzīve · Jāņa Rozes apgāds

Juglas eremīta piezīmes

Kad interneta plašumos pamanīju Andra Ogriņa jaunāko dzejoļu krājumu (“Tā putna diena”, Jāņa Rozes apgāds, 2019), nodomāju: “Ko? Jau atkal?” (“[..]es jums neturu līdzi sasodītie laikrāži…”) Bet ne jau slikti domājot, lai gan ir gadījies par dzejnieku rakstīt arī sliktu, kā rezultātā Ogriņš savulaik man pārmeta faktu, ka es viņu nemīlot. Bet nu jau sen kā situācija ir mainījusies uz labo pusi, jo, laikam ejot, esmu iepazinies ar visām Andra Ogriņa grāmatām un nu par tām varu spriest jau ar daudz lielāku pieredzes bagāžu.

Un jāsaka, ka pirmais, ko šīs grāmatas sakarā man gribējās uzrakstīt ir: “Šoreiz Ogriņš atkal ir uzkāpis uz pareizā grābekļa!” Lai ko tas nozīmētu. Bet tieši to es nodomāju lasot krājumu, atrazdamies ceļā, braucot pa Sēlijas visneizbraucamākajiem ceļiem pretī Latgales plašumiem. Šķiet, šis teikums manī iesēdās jau no pirmajiem dzejoļiem un neatlaidās vēl ilgi pēc krājuma izlasīšanas. Tas varētu nozīmēt, ka ar šo krājumu Ogriņš ir atgriezies pie tās dzejas, kura man savulaik ļoti iepatikās, ne tās, kuras dēļ šis dzejnieks mani īsti neuzrunāja. Tas, protams, varētu nozīmēt arī pavisam ko citu, bet katrā gadījumā – tikai labu.

“[..] kad mēs pārlaidāmies pār putna ligzdu
vīterodami muļķības
tu smēķējot vienu cigareti pēc otras
es vien atbalstot
jo dūmu man pašam ir pilna galva
tad kāpēc vēl plaušās
saulcerīte laistījās ar baltvīnu
nedaudz apgrūtinot brīžus kad mūsu
skatieni sarokojās…”

IMG_7505

Īsinot laiku, jaunāko dzeju esmu lasījis arī grāmatnīcās. “Tā putna diena” nav no tām, kuru spētu tā brīvi palasīt. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka dzejoļi ir pagari. Saprotams, ne visi, bet lielākoties tomēr ir. Otrkārt, Ogriņš raksta ar ļoti dziļu un izjustu domu (emociju). Manuprāt, to nevar tā vienkārši šķirstīt un lasīt, kur pagadās. Un tieši tāpēc man jo īpaši patika krājumu izbaudīt tādās Latvijas (nekurienes) vietās, kur bez manis neviena cita nebija. Protams, ja neskaita manu mīļoto sievu Annu (“[..]kā sirdspuksti pieklauvē doma / vai bez tevis / es kādreiz nokļūšu mājās.”), kura saldā miegā gulēja telts četrās sienās.

“tas viss būs par tevi
spējīgu nosauļot lūpu iekšpuses
ar nakts miera darbiem…”

Par visu, protams, neuzrakstīt. Domājams, sanāktu ļoti gari. Un tādēļ saīsināšu savas emocijas. Un uzreiz varu teikt, ka šajā krājumā es Ogriņu sapratu vairāk nekā citkārt. Vairums rindu caur mani izplūda kā vēja brīze, tā, it kā es pats būtu bijis spējīgs ko tādu sajust un… Man pat sakārojās pašam aizplūst zemapziņas labirintos un uzrakstīt kādu dzejoli. Nē, es to neizdarīju, jo tas, ko izlasīju grāmatā, bija pietiekams. (“[..]kad staigāju pa naksnīgajām ielām / nedomājot cik kabatās vēl palicis gaišuma / nopūstu rudens grāmatu lappušu / saburzītu haotisku skaitļu aprakstītu / asinssarkanu un melnu dienasgrāmatu / guļamistabas nesaklātajās acīs…”) Atzīšos, daudz bija to brīžu, kuros tā vien gribējās atkal paklausīties Ogriņa monologos un reibumā skaut viņu, sakot: viss ir skaisti.

“[..] logus kā parasti nogaršo vakara melnie zari
arī viņi kaut ko pamana
gan ne tik skaidri kā tu…”

IMG_7505a

Un, neatceroties, kā bija iepriekš, liekas, ka šoreiz krājums ir veidots uz daudz pozitīvākas nots, lai gan tajā neiztrūkstoša vieta ir vientulībai (“kāds dzīvo pagātnē / viņš / jau daudzus gadus vientulībā…”), kā arī ļoti emocionālām skumjām (“[..]atvēra grāmatu / grāmatzīmes vietā / parasti atstājis asaru…”). Bet nereti par Ogriņa rindām sanāca arī pasmaidīt. Dažviet sajutu pat ļoti meistarīgu humora piedevu (“pazūd domas jo darbs dara brīvu / vai ārstē (no domām) / zini šeit katru rītu pietur ātrā palīdzība / līdzīgi taksometriem / no guļamrajona kādu aizvedot uz paradīzi…”), it kā pavārs – šajā gadījumā, dzejnieks – būtu atradis trūkstošo piedevu savai firmas receptei.

“[..]mēs nemīlam savus kaimiņus īpaši tos kuri
kā spāres lidinās virs griestiem
laiku pa laikam ieskandinot spuldzītes zvanus
bet mēs turpinām mīlēt
grāmatās ierakstītos.”

Pēc ceļojuma, kurā esmu paņēmis līdzi visai ierobežotu grāmatu kaudzīti, es, rudenim iesākoties, noteikti vēlreiz izbaudīšu “Tā putna dienu”, par kuru tikām runājuši arī grāmatu klubiņā dienu pirms manas (mūsu) aizbraukšanas. Skaidrības labad būs jāpārlasa arīdzan Ogriņa pirmais krājums “Es zvēru pie kraukļiem”, lai saprastu, kurš no abiem ir man vismīļākais.

 

|| Atsauksmes nosaukums mainīts uz Andra Ogriņa izdomātu.

4 domas par “Juglas eremīta piezīmes

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s