dzīve · internets · proza

Klausāmgrāmatas II

Nesen noklausījos dažas klausāmgrāmatas un atcerējos, ka iepriekš paliku neizstāstījis par visu, ko šī gada pirmajos mēnešos tiku klausījies. Tad nu jāatgriežas vien pie iesāktā un jāpastāsta, ko vēl ar ausīm šajā laikā esmu izlasījis. Vairākus darbus gan vairs neatceros, jo ne visu goodreads atradu (un biju par slinku, lai attiecīgo grāmatu tur ievietotu) vai tiku atzīmējis kā izlasītu.

P1090946a

Atceros, ka tikko kā biju ieskrējies ar visu to materiālu, kas man gadu laikā bija sakrājies gan diskos, gan datorā, es sapratu, ka ar to vien būs par maz un ķēros klāt pie jūtubes. Tur uzgāju neskaitāmas klausāmgrāmatas vācu valodā un visas pēc kārtas lejupielādēju savā mp3 atskaņotājā. Visapjomīgākā bija japāņu rakstnieka Haruki Murakami kolekcija, kurā līdzās jau zināmiem darbiem bija arī romāns, kurš pārsniedz 27 stundu robežu. Bet visupirms es noklausījos jau sen vēlmju listē esošo darbu „Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules”. Tas ir kaisles un erotikas piesātināts romāns, kurā galvenais varonis ir visai vientuļš vīrietis, lai gan precēts un ar bērniem. Darbs ir tāds savdabīgs mačo gabals par bērnības mīlestību un mīlestību kopumā. Vācu valodā šim gabalam ir dots nosaukums “Bīstamā mīļotā”, kas, manuprāt, šim darbam ļoti atbilst. Kā reiz, pirms tam biju izlasījis Murakami darbu „Vīrieši bez sievietēm”. Tā, kā zināms, bija mana pirmā sastapšanās ar šo kulta autoru.

Un es neapstājos pie minētā darba vien, un ņēmos noklausīties „Savādo bibliotēku”. It kā jau stāstam nebija ne vainas, taču biju gaidījis ko citu, jo šāda tipa romāni/stāsti mani pilnīgi un galīgi nevilina. Taču plinti 1477355krūmos es nemetu un vēlāk sāku klausīties garo romānu „The Wind-Up Bird Chronicle”. Tas sākās pavisam jauki ar spageti gatavošanu. Bet tad… tad seko briesmīgs bardaks un ne tikai tas vien. Ja romāna sākumam, neskatoties uz to, ka tas ir tik daudzslāņains, spēju izsekot līdzi, tad beigas jau bija neciešamas un manai gaumei neinteresantas. Pat nespēju līdz beigām novilkt, koncentrācija beidzās. Romānā bija sekss, bija brutalitāte, bija vientuļš vīrietis utt. Vairāk par dažiem Murakami romāniem es uzrakstīšu atsevišķā bloga ierakstā…

Kaut kā aiz gara laika es noklausījos arī Gerija Čepmena „Piecas mīlestības valodas”, bet tā kā mana laulība ir uz pareizā ceļa, no šīs grāmatas ieguvu vien dažus labus padomus. Daudz labāk man gāja ar Dženas Sinsero grāmatu „Tu esi sasodīti lielisks” (protams, arīdzan vāciski). Tajā es tiešām saklausīju daudz labu un ikdienā pielietojamu ieteikumu, īpaši par laika ritējumu un produktivitāti.

Neiztrūka arī piedzīvojumu stāsti un pasakas, 2255963kuru starpā bija vairāki Hermaņa Heses darbi („Skaistākās pasakas”, „Demians” un „Sidharta”), kā arī Žila Verna „Ceļojums uz zemes centru”. Agrāk netrūka tādu lasītāju, kas manus ikdienas stāstus salīdzināja arī ar Žilu Vernu, lai gan no šī autora neko lasījis nebiju. Protams, zināju, ko viņš ir paveicis, biju redzējis filmas, bet nu zināšu arī vienu viņa romānu, kurā pirmā puse bija no tiesas ļoti aizraujoša un interesanta, bet pēc tam sākās fantāzija, kura ne vienmēr bija baudāma. Bet, runājot par Hesi, man dažbrīd nācās vilties, jo, piemēram, „Demians” un dažas pasakas mani pilnīgi neuzrunāja, kamēr garīgais stāstījums ar nosaukumu „Sidharta” bija teju izcils.

29095500Labi, izlaidīšu vēl vairākus vācu komiķu darbus, par kuriem īsti nav jēgas stāstīt un turpināšu ar biogrāfisko Brūsa Springstīna romānu „Born to run”. Tā kā oriģināli to lasa pats rokmūziķis, darbu klausījos angļu valodā. Ir tā, ka pārsvarā esmu lasījis vien rakstnieku biogrāfijas, bet šoreiz paklausījos, kas sakāms mūziķim, kuru tā pa īstam nemaz nebiju klausījies. Tagad, protams, pēc grāmatas piebeigšanas, esmu iepazinis arī Springstīna dziesmas, par kurām daudz uzzināju no grāmatas, kuru novērtēju ar 4 zvaigznēm. Nav jābūt viņa fanam, lai šo izbaudītu par visiem 100%.

Bet tad nāca Šarlotes Rohes (Charlotte Roche) 11366005savādais romāns „Klēpju lūgšanas” (angliski „Wrecked”). Grāmata sākas ar orālā seksa ainu, kas lika domāt, ka grāmata būs par seksu. Bet nē, tā bija par dīvainu vēlmju pilnu sievieti, kura atklāti izstāsta sevi visu. Netrūkst perversu lietu, netrūkst preteklību un naida. Un arī skumjas caurvij šo savādo darbu. Bet tam visam pāri lietas, kuras man kā vīrietim ir pagrūti saprast un komentēt, jo vienmēr, kad atceros dzirdēto, man kļūst nelabi (ja tas maz ir pareizais vārds šajā situācijā). Kad par dažām dzirdētajām ainām pastāstīju sievai, viņa teica, ka mani sitīšot, ja vēl kādu reizi no tās ko pieminēšu. Un tagad, kad šo rakstu, man galvā atkal ieskanas autores it kā mierīgā balss, kas uzdzen šermuļus…

Dienas kļuva aizvien siltākas, lija lietus a972ab6c732b4a81ca4f5a19cc2b17f98876017aun bieži kalns uz vairākām dienām bija slēgts. Strauji tuvojās sezonas noslēgums, kuru galu galā vēl nemaz negaidīju. Bet laiks darīja savu un divas pēdējās grāmatas, ko darbā klausījos, bija Ingas Ābeles „Klūgu mūks” un Hainsa Štrunka „Gaļa ir mani dārzeņi”. Par pirmo jāsaka: romāns ir emocionāls, smeldzīgs, vietām bezgala burvīgs, nedaudz sarežģīts, dzīvs utt. Sen atpakaļ arī izrādē biju, kur vismaz 2x iemigu. Bet ne 1325901tāpēc, ka nepatika, bet – nebiju izgulējies pirms savas Prozas lasījumu debijas. „Klūgu mūks” ir spēcīgs gabals, kuru tikai sieviete šādā veidā būtu varējusi uzrakstīt. Tikmēr otrais romāns ir grūti apspriežams. Taču tās vietas, kurās autors savā balsī dziedāja visādas jautrās dziesmas, tās visas bija neiedomājami labas, kaut dziedājumi bija diezgan šķībi. Nespēju iedomāties, kā šo grāmatu ir iespējams lasīt, nedzirdot visu to, kas dzirdams klausāmgrāmatā, ha.

Nu jā. Ar to arī beidzās mans sezonas22698648 darbs, pēc kura cerēju šad un tad vēl paklausīties kādu grāmatu audio formātā, taču līdz šim man tas ir izdevies vien retu reizi – braucot ar velosipēdu. Pirmajā reizē es klausījos vācu stand-up vecmeistara Dītera Nūra 90to gadu darbus, kuros humors ir vienkārši kolosāls, bet otrajā – futbolista (dzīvās leģendas) Zlatana Ibrahimobviča biogrāfiju, kuru gan līdz galam vēl neesmu noklausījies, bet esmu ticis līdz vietai, kurā viņš kopā ar Zviedrijas izlasi viesojās Latvijā un naktī tika izmests no viena bāra, kurā sanāca tāda kā grūstīšanās. Domājams, ne tik traka kā Kristapam Porziņģim Liepājā.

 

P1090951a

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s