Tad redzēs. Dace Vīgante

Aiz manas muguras bija Alpu kalnu sākums Vācijas dienvidos un vasaras izskaņā izlasītā, arīdzan apgādā Zvaigzne ABC izdotā grāmata „Astoņi kalni”. Taču, rudenim sākoties, vajadzēja izdomāt, kas tad būs mana nākamā no apgāda paņemtā lasāmviela. Un, ieraudzījis Daces Vīgantes otrā stāstu krājuma „Tad redzēs” vāku, ilgi nebija jādomā, ko vēlētos palasīt. Ar autores pirmo krājumu gan vēl nebiju (un aizvien neesmu) iepazinies, taču zināju, ka tas nebūs šķērslis vispirms izlasīt stāstus no grāmatas „Tad redzēs”.

Kā reiz, septembra izskaņā sanāca aiziet arī uz šīs grāmatas atvēršanas svētkiem. Todien gan biju apsolījis aiziet uz vēl vieniem grāmatu atvēršanas svētkiem, tāpēc visu pasākumu diemžēl redzēt nesanāca. Bet tik, cik sanāca tur pabūt, pasākumā netrūka nedz skaistu vārdu no autores puses, nedz arī citu iesaistīto personu komentāri (un silta ābolu sula ar rumu). Bija arī aktieris, kurš lasīja vienu no stāstiem („Klusā daba ar zaļajiem āboliem”), kurš man pašam ļoti patika…

—

Stāsti ir ļoti dažādi un to noskaņa ir tikpat atšķirīga. Dažbrīd autore (varbūt) ir viņa pati, bet dažbrīd viņa meistarīgi iejūtas vīrieša lomās, kuras ir tik pārliecinošas, ka teju nepateikt, ka tās rakstījusi sieviete. Taču visus šos stāstus vieno literārā prasme tos uzrakstīt tā, lai lasītājs no stāstiem gūtu patiesu baudījumu. Un tad vēl tie salīdzinājumi. Jā. Visa veida salīdzinājumi. Tie ir tik izcili, ka atliek tikai nobrīnīties, kur to visu var izdomāt.

„Iedomājos mūsu gultu – lielāko mēbeli mājā. Mēs, bērnības kaktu šaurības apzīmogoti, tādu gribējām, lai ir telpa, kur mīlēties, bet tagad guļam, patvērušies katrs savā malā, lai nesaskartos, nekrustotos, katrs savā stūrī, nedzirdot viens otra elpu… It kā starp mums plūstu upe, kurā skalojas divas pretējas straumes, un bēgumi tajā iespējami tikai pilnmēnesī.”

Vēl arī Dace Vīgante prot gaumīgi jokot. Brīžiem to vien darīju, kā lasot viņas stāstus smaidīju par jau izlasītajiem, humora pilnajiem teikumiem. Un, kā zināms, gaumīgs humors latviešu literatūrā nav pārlieku izplatīta parādība. Protams, ir savi aroda lielmeistari, taču vienmēr ir patīkami atklāt arī citus, līdz šim neapzinātus talantus, kuru humora izjūta ir tikpat rafinēta kā tevis paša…

—

Vislabāk man, protams, patika stāsts („Eņģelis”) par meiteni no grāmatnīcas („…grāmatnīca ir pateicīga vieta, lai uzsāktu diskrētu sarunu vai pat diskusiju.”). Tajā, lai gan tas rakstīts par sievieti, kura apbrīno citu sava dzimuma pārstāvi, ir tik daudz tā, ko pats izjūtu ikreiz, kad ieeju kādā grāmatnīcā, kurā strādā ilgstošā laika posmā zināmas pārdevējas. Stāsts gan ir ar nedaudz bēdīgām beigām, bet tas nemaina faktu, ka tas, manuprāt, bija vislabākais stāsts krājumā.

Kopumā krājumā ir deviņi stāsti, no kuriem daži jau iepriekš ir bijuši publicēti gan drukātā, gan interneta žurnālā. Lai nu kā, tagad tie visi ir atrodami vienkopus, lai gan kā stāsti tie katrs dzīvo savu individuālo dzīvi. 

„Katru reizi, kā atbraucu, tā viss ir citāds. It kā Rīga būtu nemirstīga sieviete, kurai laiku pa laikam pārtaisa vaibstus.”

Un stāsti nemaz nav tik „tāli” no lasītāja paša. Tajos apspēlētās epizodes ir pietiekami ikdienišķas, lai tajās – kaut vai tikai mazliet – sazīmētu arī sevi. Pat ja autores „zīmējums” nav pavisam tiešā veidā lasītāju skāris, tas tik un tā atplēš kādu rētu un ļaut aizdomāties par savas dzīves ainām: par pastaigām, ceļojumiem, satikšanām un vēl visu ko. Ar tādām sajūtām es lasīju vairākus Daces stāstus, taču bija arī kāds, kuru ne līdz galam sapratu. Varbūt laiks, kurā tos lasīju, nebija pats piemērotākais, jo, cik atceros, daži stāsti man bija atnākuši līdzi uz pludmali (septembra beigās) noslēdzot sezonu, he.

„Reizēm, kad laukā pelēcīgi līņā, šņaukājoties ieminos, ka pārmaiņas pēc varētu braukt ar mašīnu, bet viņa uzstāj, ka tikai ar sabiedrisko transportu. It kā autobusa vai vilciena platekrāna logā gadalaika vērojums būtu daudzreiz iespaidīgāks. Garāmslīdošās ainavas viņa tver ar maza bērna sajūsmu, ik pa brīdim iesaukdamās: ”Re, kāds skaistums, vai ne!” vai: „Neticami, kā viss mainījies!” vai arī: „atceries, tajā dārzā vienmēr dobes grima no puķēm, tagad tikai gluds mauriņš.”