Apgāds Mansards · dzīve · proza

Jātiek vaļā no Edija

Kad soctīklos pirmoreiz ieraudzīju Mansarda tobrīd vēl tikko izdoto grāmatu „Jātiek vaļā no Edija”, nodomāju, ka tas ir kāds no apgāda detektīviem, no kuriem, jāatzīst, nevienu vēl neesmu lasījis. Taču augusta vidū pavisam nejauši sanāca pasēdēt Alberta ielā kopā ar apgāda personālu un tulkotājiem, kuru starpā bija arī grāmatas „Jātiek vaļā no Edija” tulkotāja Nairi Balian. Todien pašķirstīju grāmatu, un, izlasījis anotāciju, sapratu, ka esmu kļūdījies domādams, ka tas ir kārtējais detektīvs.

IMG_4386

Man teica, ka grāmata „Jātiek vaļā no Edija” īsti nebūs man piemērota. Taču tā nebija, jo es to lasīju ar lielu aizrautību un ieinteresētību, jūtot līdzi visam, kas notiek ar grāmatas galveno personāžu. Lasot bieži atcerējos savus skolas laikus, kuros ne vienmēr biju tas (apceltais), kurš biju vēlāk, proti, apcelto aizstāvis. Es atcerējos visas tās reizes, kad „krutie” džeki aiztika neaizsargātos, bet es iejaucos, jo tobrīd arī mans sola biedrs bija tikpat neaizsargāts. Viņš nāca no klusas viensētas 9 kilometrus no pilsētas, uzauga viens ar savu māti un vecmāti. Viņš bija ļoti gudrs, taču fiziskā sagatavotība viņam bija krietni zemāka par meiteņu. Un es aizstāvēju viņu it visur…

„Šajā vecumā veiksme nozīmēja būt tādam kā visi pārējie. Es biju izmēģinājis visu.”

Bet ne par to ir šis stāsts, jo mans sola biedrs nebūt nebija gejs. Geju toreiz vispār nebija, vai arī, nevienu nesaprasti, tie savu patieso būtību kaut kā slēpa. Vienīgais tolaik zināmais gejs bija vīrietis no avīžu kioska. Vēlāk, kad pabeidzu Rīgas skolu un kādu laiku strādāju universālveikalā, es pirmo reizi sastapos ar īstu geju – geju, kurš tāds bija un to nenoliedza. Viņš bija viens no mums – saprasts un neapsmiets. Tolaik arī mana māsa bija metusi mieru zēnu būšanām un kļuva par lesbieti. Tagad, ja tā padomā, tā nebūt vairs nav problēma, ja vien neuzduries šādai grāmatai, kurā uzzini, kāda patiesībā var būt attieksme pret cilvēku, kurš uz kopējā fona nedaudz atšķiras. 

„[..] vārds pediņš atbalsojās, eksplodēja man galvā, tas pulsēja manī līdz ar maniem sirdspukstiem.”

IMG_6226

Kā teikts grāmatas anotācijā, tas ir daļēji autobiogrāfisks stāsts par zēnu no strādnieku ciema Francijas ziemeļos. Tas sākās ar atziņu, ka „ciešanas ir visaptverošas: tās izdzēš visu, kas neiekļaujas to sistēmā.” Galvenajam varonim Edijam vardarbība nebija sveša, jo arī viņa tēvs bija vardarbīgs („Kad viena no mūsu kaķenēm apbērnojās, es redzēju, kā tēvs iebāza tikko dzimušos kaķēnus lielveikala plastmasas maisā un dauzīja to pret betona apmali, līdz tas bija pilns asinīm un ņaudieni apklusa.” – šis, iespējams, ir visskarbākais, ko jebkad esmu lasījis). Bet bez skumjām lietām grāmatā ir arī daudz priecīgu un smieklīgu ainu.

Eduāra Luī rakstītais ir patiesi dziļš un prātā paliekošs. Kāds pat teica, ka ir atkarīgs no autora darbiem, cerībā, ka viņš rakstīs vēl un vēl. Jā, arī es labprāt lasītu vēl kādu Luī darba latviskoto versiju. Aprakstītā tēma neatstāj vienaldzīgu. Viņa ģimenes dzīves ainas, manuprāt, nav svešas daudzām latviešu (un ne tikai) ģimenēm. Bet trakākais (manā skatījumā) šajā darbā bija tieši „Šķūnis”.

„Es paklausīju visām viņa komandām, juzdams, ka tajā brīdī es beidzot kļuvu par to, kas vienmēr biju. Katrs gurnu grūdiens, ko viņš izdarīja, lika manam loceklim aizvien piebriest…”

IMG_6220

Protams, Edijs mēģināja cīnīties pretī savai būtībai un tikās arī ar meitenēm. (Šodien es būšu īsts vecis (un es raudu, rakstot šīs rindas; es raudu, jo man šī frāze šķiet smieklīga un briesmīga vienlaikus, šī frāze, kas mani pavadīja daudzus gadus un kaut kādā ziņā, es domāju, ka nepārspīlēju, bija manas esības centrā.).”) Šie centieni būt kopā ar meiteni izgāzās, bet ir apsveicami, ka beigu beigās, pēc visa tā, ko Edijs dzīves laikā piedzīvoja, viņš ir spējis atstāt savu bērnības vietu aiz muguras.

„Tas, ka man patika zēni, pārmainīja visu manu pasaules skatījumu, lika man identificēties ar tādām vērtībām, kas nepiemita manai ģimenei.”

IMG_6212

Viens ir skaidrs: turpmāk, kad man kādu idiotu (visbiežāk, ceļa satiksmes dalībnieku) būs skarbi jānolamā par viņa nespēju būt apveltītam ar smadzenēm, es vairs neizmantošu vārdu „pediņš”, lai gan pats labi zinu, ka ar to nekad nedomāju aizskart kādu homoseksuālu vīrieti.

P.S. Liels paldies apgādam Mansards par šo grāmatu, kuru bez viņu gādības, iespējams, nemaz nebūtu izlasījis.

Advertisements

2 thoughts on “Jātiek vaļā no Edija

  1. Par gejiem un lesbietēm parasti ir interesanti lasīt tieši gejiem un lesbietēm, vai tādiem, kuri patiesībā ir ar netradicionālu orientāciju, bet to slēpj. Laba grāmata ir tā, kad ar galveno varoni vari saistīt pats sevi, tomēr šis ar varoni saistīts apstāklis nerada šādas sajūtas. Labs apraksts. 🙂

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s