dzīve · internets · proza

Lieta ir slēgta

Šis būs tāds īss un paviršs, steigā rakstīts apskats par Patrika Ouržednīka savdabīgo romānu „Lieta ir slēgta.” Izlasīju to jau sen, šķiet, ārā vēl bija sniegs. Vismaz man tā likās. Un tieši tāpēc, uzrakstījis iepriekšējo teikumu, sapratu, ka ir jāpalūkojas goodread, lai zinātu, cik tad sen es šo grāmatu lasīju. Un jā, nudien, tas bija sen, proti, bija marta vidus. Līdz ar to arī atmiņas par izlasīto nav diez ko svaigas. Bet to, ka gribēšu vismaz kaut ko par šo grāmatu pateikt, zināju vēl pirms grāmatu biju izlasījis.

IMG_1677

Vienvārdsakot, marta vidū es kaut kur taisījos braukt ar sabiedrisko transportu, ne kā ierasts ar velosipēdu, tāpēc parakņājos savā Rīgas dzīvoklī atrodamo grāmatu kaudzītē, lai no tās paņemtu ko svaigu, kaut ko, ko vēl neesmu iesācis lasīt. Todien man nudien gribējās lasīt ko jaunu, ne no tā, ko jau lasu. Tā nu laimīgā loze krita uz grāmatu „Lieta ir slēgta.” Un arī tam ir savs stāsts apakšā…

Proti, vēl senākā pagātnē tiku izlasījis autora iepriekšējo latviski izdoto grāmatu „Europeana. Īsa divdesmitā gadsimta vēsture”. Tā bija ļoti uzjautrinoša un smieklīga. Kāds pat bija pamanījies to ieteikt tautas rakstniekam TR Notāra, ar kuru šad un tad pusdienas pārtraukumā pasēdēju picērijā līdzās grāmatnīcai, kurā tolaik strādāju. Jau tad zināju, ka gribēšu izlasīt arī šī autora nākamo grāmatu, īsti nezinot, kas tajā iekšā. Un šajā periodā bija arī tāda diena, kad grāmatnīcā ieraudzīju Ouržednīka grāmatu un atvēru to, lai tajā ieskatītos. Acis atpletās, kad ieraudzīju, ka galvenā varoņa uzvārds ir Diks. Gluži kā es, tikai Viktors, ne Nils. Pie tam, grāmata sākas ar šaha partiju. Eh, tavu laimi. Nu, vienreizēji. Tāpēc uzreiz sagribēju šo grāmatu.

Taču toreiz to gan nenopirku, bet grasījos to izdarīt grāmatu izstādē. Biju piegājis pie izdevēju stenda, taču šīs grāmatas tur nebija. Tomēr man ļoti paveicās, jo, sakrāmējis parocīgāk savu grāmatu pilno somu, es vēlreiz nogāju gar maiņas punkta galdiem, kur pašā virspusē bija izcelta tieši šī grāmata. It kā tieši mani tā būtu gaidījusi. Es biju gar zemi. Laimes pilns…

Bet tagad gan par pašu grāmatu, kurā ir tik sulīgi dialogi, ka vēl tagad, atceroties, kā lasot smējos, gribas smieties pilnā balsī. Un kā jau teicu iepriekš, grāmata sākas ar šaha partiju. Pirmajā nodaļā ir tikai burti un cipari. Uzreiz pat neiebraucu, kas tas tāds ir, bet kad iebraucu, uzreiz ņēmos izlikt šaha galda figūriņas tā, kā autors bija uzrakstījis. Jāsaka godīgi, sanāca ļoti jauka situācija, kura vēlāk grāmatā tiek aprunāta. Un tā kā arī man šahs ir tuva lieta, kopš Dimiņš mani tajā no jauna ir ievilcis, tad bija interesanti uzzināt dažas lietas, par kurām iepriekš nebiju aizdomājies spēlēdams šo karam līdzīgo spēli.

„Bija vasara, saule smējās, koki paklausīgi, kaut arī veltīgi, izdalīja skābekli, to lapotnēs panikoja zvirbuļi, lejup no barokālajām dzegām krita pārkaltuši baložu mēsli, no kanāliem plūda smirdoņa.”

Lai nu kā, Viktors Diks ir vecs. Krietni vecāks par mani tagad. Taču viņa skats uz dzīvi ir tieši tāds, kādu es pats sev dažos savos stāstos esmu piespēlējis. Un šinī pat brīdī man tomēr ir jāatvainojas, jo nu jau es steidzu prom… sasodīts… kaut gan par grāmatu tā arī neko prātīgu nepaguvu pateikt…

IMG_1630

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s