dzīve · Latvijas Mediji · proza

Mājās pārnāca basa

Cik zinu, no manas dzimtas neviens Majas_parnaca_basanav ticis izsūtīts uz Sibīriju, lai gan opaps ir pabijis kaut kādā darba nometnē, no kuras veiksmīgi aizbēga. Tomēr šāds pieredzes trūkums nekādā mērā nav atstājis mani vienaldzīgu pret to ļaunumu, ko PSRS nodarīja latviešu (un ne tikai) tautai. Un cik par to visu jau nav lasīts… To savā atsauksmē par grāmatu „Mājās pārnāca basa” piemin arī Mairita: „Šādu stāstu ir tūkstošiem. Citi izstāstīti un pierakstīti, citi nē, varbūt arī neizstāstāmi.” Viņa arī izsakās par līdzcilvēku bezsirdību gluži ar tādu pašu neizpratni kā es: „Nevaru saprast un atsakos saprast to alkatību un naidu, kas lika nodot kaimiņu, aizvest no mājām, nodzīt darbā, nomērdēt badā, nošaut tūkstošus. Kas tā ir par bezsirdību?”

„Kā var satikties tur, kur nekā nav? Ne māju, ne ēdiena, ne mūzikas, vien klajums un klusums. Kur sīkas, zilas puķītes zied dažas nedēļas un tad noplok kā neizsapņots vasaras brīnums. Ka var iemīlēt, ieņemt, iznesat?”

Par šo tēmu man nesen sanāca parunāt ar kādu vēsturnieku (Juri), kurš savulaik palīdzējis cilvēkiem tikt uz Zviedriju un ne tikai. Viņš sacīja, ka šādiem stāstiem ir jābūt, ka ir jāparāda viss, kas ir bijis. Viņš arī teicās, ka nav saprotams, kā viens cilvēks („ar puvušu cūkrāceni sirds vietā.”) otram var nodarīt šādu ļaunumu („it kā nevis cilvēki, bet maitu krauķi, ļauni suņi, kas, paši savu nelabo galu jauzdami, meklē, ko paraut līdzi, ko noplosīt.”). Un ne jau tikai viņš viens to ir stāstījis. Katrreiz lasot vai dzirdot cilvēkus runājam par šīm šausmām, iesāpas sirds. Piemēram, izrādes „Svina garša” laikā es ne reizi vien nobirdināju asaras, kad tika rādīts šis lielais ļaunums, kas tika nodarīts.

Šis ļaunums ir visapkārt; ik uz soļa sadzirdams, neskaitāmās grāmatās izlasāms. Un nu jau atkal esmu atgriezies pie šādiem stāstiem. Šoreiz tos piedāvā Andra Manfelde, kuras grāmatu „Virsnieku sievas” vēl neesmu lasījis. Taču esmu lasījis citus viņas darbus. Gan prozu, gan dzeju.

“Pauli, tu neņem ļaunā. Visu es nevarēju uzrakstīt.”

“Eh… Ko nu tur! Cilvēka atmiņa kā okeāns, nirsti, cik gribi, katru reizi citāda bilde rādās.”

IMG_1983

Tā kā grāmatu dabūju vēl pirms tā tika izdota taustāmā variantā, ar grūtībām bija jāņemas to lasīt datorā. Izlasījis, sajutos tā, it kā pats būtu piedzīvojis kādu daļu no tā visa. Reizēm stāsti bija tik dziļi, it kā cilvēki tos būtu izstāstījuši tik tikko atgriezušies no Sibīrijas. Un taisni vai jābrīnās par dažu labu stāstu, kurš ir pilns dzīvesprieka, neskatoties uz to, kas noticis. Staro prieks un līdz ar to arī lasītāja sirds atplaukst. Vai arī raud…

„Vecoma teic, ka tētis būs ilgi prom. Ak, ilgi – vai tad tiešām akurāt līdz pašam vakaram nāksies gaidīt? Četrgadīgam šķiet, ka visa pagātne ietilpināma vienā vārdā “vakar” un visa gaidīšana līdz otram vārdam – “vakarā”.

Protams, dažbrīd tomēr prasījās vēl kādu rindkopu vai teikumu klāt pie jau izstāstītā. Un var jau būt, ka kaut kur aizkadrā ir ticis atstāts daudz lielāks pārdzīvojums par grāmatā uzrakstīto. Taču tas lai paliek pašas autores ziņā, jo arī bez tā grāmata ir tieši tik baudāma, cik sākotnēji no tās tiku gaidījis. Un vēl… Lasot Mairitas atsauksmi, aizdomājos par viņas sacīto saistībā ar tiem, „kuri palīdzēja izsūtīt”. Jā, būtu interesanti kādreiz palasīt arī „otrās puses” stāstus šajā sakarā…

Majas_parnaca_basa_ielugums_elektroniskais

Un taisni vai žēl, ka grāmatas atvēršanas svētki notiek (šodien, 14. jūnijā, dienā, kad pirms 77 gadiem tika aizturēti un deportēti vairāki tūkstoši Latvijas iedzīvotāji) brīdī, kad pats Rīgu esmu atstājis aiz muguras un atgriezies baudīt mieru savā mazpilsētā, kur dzelzceļa sliedēm līdzās zālītē stāv mazs koka vagoniņš. Ar to tad arī tika deportēti cilvēki uz Sibīriju. Bet par grāmatu runājot… var jau būt, ka tomēr sanāks aizbraukt līdz Liepājai, kur grāmatas „Mājās pārnāca basa” atvēršanas svētki notiks jau pavisam drīz, 21. jūnijā. Paldies Ievai no Latvijas medijiem.

„Gadās, ka naktīs nāk bruņoti viri un pēc saraksta gulošos sameklē, arestē, aizved. Cits atgriežas, cits ne.”

Hilda_Vīka_Aizvestie

Hildas Vīkas glezna “Aizvestie”.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s