dzīve · proza · Zvaigzne ABC

Neredzamie. Inga Gaile

Dienā, kad pie manis kafejnīcā ienāca Inga Gaile, atcerējos, ka jau sen esmu izlasījis viņas otro romānu „Neredzamie”. Taču uzrakstījis par to vēl nebiju, jo aprīlis no mana kalendāra kaut kur bija pazudis. Tā nu ņēmos viņu apkalpot (kafiju viņa paņēma līdzi, taču drīz pēc tam ar kompāniju atgriezās), lai pēc tam ķertos klāt grāmatas apskatam. Un jāsaka uzreiz – negāja viegli ar manu otro (nē, trešo!) detektīvu. Pirmais bija agrāk izdotais Mansarda „Dzifts”, kam sekoja Čārlza Bukovska pati pēdējā grāmata „Pulp”, kura gan latviski nav izdota. Tā bija ļoti dulla grāmata no sākuma līdz pat beigām. Un tad es noriskēju un paprasīju Egitai Gailes detektīvromānu „Neredzamie”, lai gan viņa pati atzinās, ka to vēl nav lasījusi.

DSC_0012

Kādu brīdi grāmata stāvēja uz mana rakstāmgalda, gaidot savu kārtu. Tolaik vēl nebija sācies īsts pavasaris. Atceros, ka devos uz Baldoni. Tad arī sāku lasīt un jau pirmajā piegājienā aizrāvos tik ļoti, ka negribēju apstāties neizlasījis grāmatu līdz beigām. Bet, kā tas nereti gadās, mani pasauca brokastīs un es netiku izlasījis grāmatu, lai cik aizrāvies ar to biju. Vēlāk atkārtoju savu degsmi to izlasīt un izlasīju ātrāk, nekā ierasts lasu grāmatas…

„Vai nu tādēļ, ka es gandrīz nekā neesmu ēdusi, vai tādēļ, ka tikko mīlējos, konjaks ielīst manī un aptinas ap manu daudzcietušo sirdi kā silta sega vēsā dienā ap nosalušu augumu.”

Lai gan uz detektīviem neskatos, šī grāmata mani tomēr uzrunāja, jo stāsts bija par rakstnieku māju un rakstniekiem. Šādā gadījumā žanra nozīme kļūst mazsvarīga un esmu gatavs lasīt pat absolūtāko fantāziju. Bet ne par to tagad. Ingas Gailes otrais romāns nebija pat par gramu sliktāks par viņas debijas romānu „Stikli”, kuru daži ņēmās nopelt. Grāmata lasījās viegli un uztver tās būtību nebija grūti. Manis paša vaina gan ir tā, ka es ietiepīgi esmu iespītējies pret detektīviem, tāpēc tos uztvert kā pienākas ir pagrūti.

„Tā kā uzskatu, ka skaistums ir subjektīva parādība un tā parametri ir patriarhālās sabiedrības industrijas radīts instruments, ar ko paverdzināt sievietes, tad ar mani viss ir kārtībā.”

IMG_1113

Grāmatas sākums bija īsts Ingas Gailes pašportrets, kurš nebeidzas visa romāna garumā. Zinot viņas feministisko noskaņojumu, lasīt dažbrīd bija nedaudz amizanti, jo visu laiku bija jāsmaida. („Manipulācija – sievietes vienīgais ierocis.”) Nezinu, vai viņas joki bija tik labi, vai tikai tas, ka dažas lietas bija klišejiskas. Grāmatas nodaļas ir sadalītas divās daļās – vienu stāsta Gerda, otru Kaspars. Vieglāk bija lasīt pašas Gerdas stāstīto, jo nenoticēju Kaspara tekstiem, jo tie bija pārlieku sievišķīgā manierē uzrakstīti. Labi, Gerdai skolas laikā patika Kaspars, bet viņš nekad nedomātu tādas lietas, kā tika atklāts. Diezgan salkani likās. („Es ieraudzīju Gerdu, kuru nebiju tik tuvu redzējis kādus desmit gadus, un uzreiz sajutu, ka manā pasaulē atgriežas līdzsvars.”) Bet tas ir tikai mans viedoklis, jo pati grāmata man patika. Tā ir daļa jaunās latviešu literatūras, kuru var lasīt vai tomēr nelasīt. Tas ir katra paša ziņā, ko uzņemties izlasīt un ko ne.

„Nevienu vairs neinteresē cilvēki, kuri visu mūži ir dzīvojuši ar vienu sievu un vakariņās dzēruši siltu pienu.”

Gerda brauc uz rakstnieku māju un no kanoe laivas „māj kā kādā banku reklāmā, priecīgi smaidot.” Viņai zvana, lai paņem vīnu. Viņa paklausa un paņem, cerībā, ka naudu par to viņai atdos. Rakstnieku mājā ir nomiris cienījams rakstnieks, bet Gerda to vēl nezina. Iepriekš ir bijis pasākums, kurā rakstnieks mira. Kaspars ir policists. Izbijis. Viņš tā kā izpratina visus, lai noskaidrotu, kas īsti noticis, jo neviens netic, ka rakstnieks ir miris dabīgā nāvē. („Iespējams, ja ļoti daudz dzer, var nomirt.”) Protams, šajā žanrā rakstot, pienākas visu vilkt garumā, iet aplinkus, pavedienu pa pavedienam, lai viss nav atklāts jau no paša sākuma. Personāži tiek lūgti palikt savās istabās, tiek vērptas savstarpējas intrigas un atklāti spilgti personu raksturi. („Viņi izskatījās tik laimīgi, ka es sāku šaubīties, vai tā ir viņa sieva.”) Tas arī ir tas labākais, ko no šī darba sev ieguvu. Tā bija vienkārša, bet izklaidējoša literatūra, kura tīri labi iederas manā grāmatplauktā. Žēl, ka todien, kad Inga bija kafejnīcā, man grāmata nebija līdzi, būtu pajautājis pēc autogrāfa. 

DSC_0008

„Visi krogi tika izdzerti, visas nedrošās literātu meitenes apsēklotas.”

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s