Apgāds Mansards · dzīve · proza

Skugabaldrs. Ēnu lapsa

Šoreiz gribējās pastāstīt ne tikai par grāmatu vien, bet arī par dienu, kurā notika tās atvēršanas svētki. Dienu pirms tam, oktobra izskaņā, no apgāda „Mansards” dabūju pašu grāmatu – islandiešu rakstnieka Sjouna tikko latviski izdoto „Skugabaldrs. Ēnu lapsa”, kuru tulkojis mans draugs Dens Dimiņš. Tanī pat dienā pēc darba (kopā ar sievu) aizsteidzu viņu satikt Gaismas pilī, kur norisinājās kaut kāda ticīgā („Luters”) izstādes atklāšana. Cilvēku bija daudz, taču uzreiz pamanīju mūžīgo ceļotāju Dimiņu, kurš viens pats stāvēja pūļa aizmugurē. Īsa, taču prieka pilna bija mūsu tikšanās. Uzreiz arī norunājām jau nākamajā dienā pirms paredzētā pasākuma satikties, lai tālāko ceļu mērotu kopā. Tā arī notika. Beidzis darbu, es turpat kafejnīcā sagaidīju Dimiņu, kurš izdzēra vienu lati un kopā ar mani izspēlēja (bet ne līdz galam) vienu ātru šaha partiju. Anna uz to visu tikai noskatījās, lai gan pārģērbjoties ieteicu šoreiz šahu spēlēt viņai. Starp citu, viņa jau iepriekšējā vakarā paguva izlasīt „Ēnu lapsu” un sajūsmā teicās, ka arī man tā ātri jāizlasa.

DSC_0064

To arī darīju, bet ne visu ar vienu piegājienu sanāca izlasīt. Grāmata sākas ar lapsas medībām, kurās bija devies pats mācītājs. Aprakstītais ir tik poētisks, ka, nonācis pie grāmatas otrās daļas, kurā lasītājam atklāj pavisam citi notikumi, labi apzinājos, ka noteikti gribēšu grāmatu izlasīt vēlreiz no sākuma. Tā bija īpaša maģija, ar kādu šķīru izlasītās lappuses. Sajūsmas apreibināts es nespēju aptvert, ko manas acis ir piedzīvojušas. Caur nelielajām rindkopām, kas veidoja šīs tautas pasakas pirmo nodaļu, autors bija ļāvis lasītājam izjust īpatnēju tuvību un sava veida intimitāti. Ja kādas grāmatas tulkojums var lepoties ar izcilību un sagādāt īpašu baudījumu, tad šeit tas ir vēl krietnu līmeni augstāks.

„Pasaule paveŗ skatienam skaistāko, kas tai ir. Irbe dzied. Strauti lēni pilinās zem ledus spoguļa, un sapņos tiem rādās pavasaris; tad viņi taps par postošām upēm.”

Lai arī kā mēs steidzāmies, bija skaidrs, ka nedaudz tomēr kavēsim nokļūšanu Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā telpās, kurās Dimiņam bija jātulko islandiešu autora sacītais. Bez viņa pasākums nemaz nevarēja sākties, tādēļ visi pacietīgi gaidīja Dimiņa ierašanos. Kad ieradāmies, bez liekas vilcināšanās tika sākta uzstāšanās, kuru nu jau var apskatīt arī videoierakstā.

20171101_181856

Mēs ar Annu apsēdāmies pašā aizmugurē, no kurienes netraucēti bija vērojams viss priekšā notiekošais. Daži ievadvārdi, daži padziļināti un nopietni jautājumi, atbildes uz tiem, īsi lasījumi abās valodās un stunda paskrēja kā nebijusi. Tā sēžot un prātojot par to, kādas sajūtas varētu būt autoram, kurš grāmatu uzrakstījis un izdevis jau tālajā 2003. gadā, bet par kuru viņam jārunā kā par tikko iznākušu, es pamanīju, ka uz vāka esošie punktiņi un līnijas nav vis randomā salikti, bet kopā veido uzrakstu „Ēnu lapsa”. Par to gan nebūtu diži jābrīnās, jo vāka dizainu veidojis neviens cits, kā Zigmunds Lapsa, kurš teju vienmēr pamanās uzmeistarot kaut ko unikālu un ļoti baudāmu.

20171101_192940

Sekoja autogrāfu pasniegšana, uz ko rinda bija visai pagara. Tā kā arī aiz manis bija vairāki cilvēki, nebiju tik ļoti uzmācīgs kā dažs labs pirms manis un neapbēru autoru ar liekiem jautājumiem, pasakot tikai to, ka mana sieva par grāmatu bija stāvā sajūsmā, kamēr pats to esmu izlasījis tikai līdz pusei. Bet jau nākamajā dienā arī es ņēmos izlasīt „Ēnu lapsu” un saprast visu, kas tika runāts intervijā, kurā īpaši daudz priekšā netika teikts, ja neskaita paplašināto informāciju par grāmatā aprakstītajām problēmām un visu pārējo.

„[..] viņš apraudājās, lēja asaras ilgi un klusītēm, tās plūda viņam no acīm un deguna, bet kroplīgais augums drebēja uz krēsla – kā lapa, kas trīs rudens vējā, nezinādama, vai tas raus reiz no zara, kuŗš to baŗojis visu vasaru, vai arī tā paliks vēl piesaistīta, līdz novītīs; ne viens, ne otrs iznākums nesola laimīgas beigas.”

Vakara gaitā tika iedzerts arī sarkanvīns, un apēstas gardās uzkodas, kurām pūlis metās virsū kā izbadējies. Tikmēr kāda pēc skata gana aptrakusi tante Dimiņam piesējās par to, ka viņš raksta ar kreiso roku, un, naidīgu skatienu izstarojot, jautāja, vai viņš ir dibinājis arī kādu kreiļu biedrību. Tas gan nebija vienīgais viņas iznāciens, bet ne par to…

 

Kad pasākums beidzās un telpas pamazām iztukšojās, es tiku arī pie kopbildes ar iespējams labākajiem mūslaiku latviešu tulkotājiem, kur bez Dimiņa bija arī Dāce, Maima un Uldis, kuru gan nezinu, bet viņu klāt pasauca Dāce, sakot, ka arī viņš tur iederas. Drīz pēc tam mēs kopīgi devāmies uz kādu restorānu, kurā nebija paredzēts iet, taču Dimiņš paaicināja pievienoties. Tā nu mēs tur visi sēdāmies pie viena galda – pats autors, trīs labākie tulki, „Ir” žurnāliste, kuras vārds man ir izkritis no galvas, lai gan turpceļā sanāca ar viņu aprunāties, „Mansarda” džeki un mēs ar Annu, kura visu laiku teicās, ka ir jādodas mājup.

„[..] viņa pasmaidīja, un smaids divkāršoja pasaules laimi.”

Pie galda uzzināju, kāds gods Dimiņam ir sēdēt līdzās islandiešu autoram Sjounam, teju tāpat, kā man būtu vakariņot un iedzert kopā ar Beigbederu, kura 90-to gadu stāstus vasarā arīdzan izdeva „Mansards”.

Restorānu pametām brīdī, kad prom gāja Dens. Bez viņa tur sēdēt būtu diezgan neērti. Tobrīd atnāca arī „Mansarda” Jānis, kurš atsteidza no otras (Raiņa un Aspazijas) grāmatas atvēršanas svētkiem, kuri, kā par nelaimi, notika vienlaicīgi ar „Ēnu lapsas” atvēršanu. Un ne bez incidenta nokļuvām mājās, taču piebeigt grāmatu man vairs nebija spēka, tāpēc darīju to nākamajā dienā…

DSC_0022

Stāsts nav sarežģīts un nav arī pārlieku garš. Tā darbība risinās 1883. gada janvārī. Ja sākums šķiet pūkains un skaists, tad turpmākajās nodaļās var gadīties arī nobirdināt kādu asaru. Taču šī it nemaz nav tāda veida literatūra, kurā pārlieku daudz drīkst teikt priekšā. Kad biju izlasījis vien pusi grāmatas, nesapratu, kur ir tas ļaunums, tā sāpe, kur ir Annas stāstītais un grāmatas atklāšanā runātais. Bet pie tā es drīz vien nonācu un izgāju visam cauri ar savām pastiprinātajām sajūtām. Taču kaut kādu daļu sevis, ko izdzīvoju grāmatu iesākot, es tomēr biju zaudējis. Lai gan nebija pazudis nekas no tā skaistuma, no tās intimitātes, kuru minēju, bet es nedaudz apmaldījos. Beigas vispār mani izgrūda no līdzsvara, jo, šķiet, kaut kādu sīkumu biju izlasījis pavirši, kaut kas man pietrūka. Līdzīgi man gāja ar „Dziftu” – manu pirmo detektīvu –, kura pavedieni mani aizveda līdz kapiem, bet pēcāk atstāja tumsā. Vai tas nozīmē, ka man jau visai drīz būtu vēlreiz jāiziet cauri šim aukstumam, šai ziemai, šai pasakai? Lai gan neesmu ziemas cienītājs, pie pirmās sniega segas parādīšanās, es atkārtoti atgriezīšos Islandē.

„Sev par izbrīnu viņš atklāja, ka viss, ko viņš jau ir paspējis izrunāt, ir pagaisis no atmiņas. Tajā vairs nebija atlicis neviens vārds, pat ne burts.”

Advertisements

7 thoughts on “Skugabaldrs. Ēnu lapsa

    1. Prieks dzirdēt 🙂 Viņš gan teica, ir tulkojis arī sūdus, kurus nevajagot lasīt 😀 Neteica gan, kuri viņuprāt ir sūdi 😀 Bet pēdējā laikā jau tādu nav, ir tikai īstas pērles 🙂

      Like

    2. Pirms dažām dienām nejauši tiku pie vēl vienas Dimiņa tulkotas grāmatas “Viss par mani”, kuru vakar jau piebeidzu. Laba 🙂 Tagad prasās piebeigt Selīnu. “Labvēlīgās” gan vēl pagaidīs, nav pacietības tagad ķerties klāt 1400 lpp 😀

      Like

      1. Ar Labvēlīgajām nav tik traki. Patiesībā tās lasās ātri un viegli. Tur vairāk ir apraksti, kur galvenais varonis gāja, ko darīja, un ko satika. Labākā grāmatas daļa ir sirreālās vīzijas, kas viņu šad tad piemeklē. 🙂

        Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s