dzīve · proza · Zvaigzne ABC

Pansija pilī

Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, līdz šim pat dzirdējis nebiju par Anšlava Eglīša grāmatu „Pansija pilī”, kura arī iepriekš visādos laikos (1961., 1991. un 2007. gadā) citos apgādos ir bijusi izdota. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka grāmata pat pabijusi skolas obligātajā literatūrā, taču neko tādu es neatminos. Labi, tolaik es arī nebiju nekāds dižais lasītājs, jo mani varēja ar varu spiest lasīt, bet es tā arī nelasīju. Tagad gan ir citi laiki, laiki, kuros lasu daudz un arī šī košos vākos tērptā grāmata man nepaslīdēja garām. Patīkamais noformējums ātri piesaistīja manas acis un es turpināju sajūsmināties arī to atverot. Anna K. teica, ka „Pansija pilī” esot mēģinājusi lasīt pat vairākkārt, taču bez panākumiem, kamēr biežais kafejnīcas viesis Kaspars par grāmatu izteicās tikai pozitīvi. Un tur nu es viņam piekrītu par visiem simts procentiem, jo arī man to izlasot atmiņā ir palikušas tikai pozitīvas emocijas.

Reiz es iegrābos uz Eglīša darbu „Vai te var dabūt alu?”, kurš, kā izrādās, nemaz nav tik alus pārbagāts kā pirmajā momentā varētu domāt. Taču tas bija vienīgais, ko es no šī lieliskā latviešu autora zināju. Drīz pēc tam es uzzināju, ka viņš ir rakstījis arī par bītu laiku savā darbā „Malanhīta dievs”, kurš uz to brīdi bija mans vienīgais kārotais darbs. Un tā ir tikai nejauša sakritība, ka šie divi darbi un romāns „Pansija pilī” izdoti starp 1961. un 1962. gadu. Manā plauktā bez tiem ir arī viņa dienasgrāmata, kuru nu jau varētu ņemt izlasīt, jo esmu iepazinies ar Anšlavu Eglīti no vislabākās puses, ja runājam par rakstītprasmi un saturu.

23135057_2186117614747420_246499205_o

Jāsaka, ka jau sen bija laiks izlasīt „Pansija pilī”, taču man gadījās viņu atstāt laukos, kamēr pats aizbraucu baudīt Vācijas dienvidu burvību. Kā reiz, būtu noderējusi šī jaukā lasāmviela. Tomēr manas prombūtnes laikā grāmatā bija ielasījusies mana ome, vēlāk sakot, ka neesot nemaz tik interesanta. Var jau būt, ka tas tāpēc, ka viņa pati ir dzīvojusi laikos, kas grāmatā aprakstīti un lasīt šādas vārsmas ir gluži kā pārlasīt savas dzīves gājumu. Un ne visiem tas patīk. Man gan. Es to lasīju ar lielu patiku, jo jau ievadā Eglītis stāsta par aktīvo tagadni, sakot: „Jo svaigāks kāds iespaids, jo noderīgāks aprakstīšanai.” Šāda ir arī mana filozofija, tāpēc cenšos rakstīt par to, kas ir tagad, ne to, kas tikai būs vai sen jau ir bijis…

„Brīžiem gribas ticēt tiem filozofiem, kas apgalvo, ka laika nav, ka laiks ir tikai ilūzija un visas lietas patiesībā notiek vienlaicīgi un – tagadnē.”

Stāsts ir pavisam vienkāršs. Tā ir 20.– 30. gadu Latvija, Anšlava Eglīša bērnība. Tolaik Latvijā tiek īstenota agrārreforma, kā rezultātā viņa tēvam (Viktoram) „tāpat kā daudziem citiem rakstniekiem un sabiedriskajiem darbiniekiem” tiek piešķirta jaunsaimniecība. Ģimene tiek pie Inciema muižas. Viņiem līdzi bija ilggadējā kalpone Anniņa, kura par māju izteikusies šādi: „Es domāju, ka Inciems ir smuka, maza mājiņa, kurā varēs jauki dzīvot, bet šitāds zavods! Ne tam gala, ne malas! Ko te cilvēks spēj iztīrīt, ko uzpost, ko saglābt? Tā jau ir nelaime, nevis māja!” Taču jau no sākta gala Anniņa esot ieteikusi tajā ierīkot viesnīcu. Tas šķitis kā joks, bet ne ilgi…

Grāmatas lasīšanas brīdī pat sagribēju turp aizbraukt, bet tā arī neaizbraucu. Kad Inciemā dzīvoja mana tā laika draudzene, es retu reizi tiku tur aizbraucis, bet tolaik, kā jau teicu, par šādu grāmatu neko nezināju. Starp citu, Eglītis ir arī grāmatas ilustrāciju autors, attēlodams tajās sevi pavisam komisku. Un, lai arī apraksti ir koši un pārliecinoši, bieži tieši ilustrācijas ļauj apjaust īsto situāciju attiecīgajās epizodēs.

„Es toreiz par rakstīšanu nedomāju, jo uzlūkoju sevi par gleznotāju.”

Skolas laikā, kad no literārajiem darbiem bija jāizceļ kādi tēli, Eglīša aprakstītie Pansijas darbinieki būtu bijusi tīrā izprieca, ne mājasdarbs. Ja arī citās savās grāmatās Eglītis tik meistarīgi raksta, es noteikti gribu izlasīt lielāko daļu viņa darbu. Un šeit nav tikai viņš pats, tēva pansija un tās dīvainie iemītnieki, bet arī slavenības un dzīvā Latvijas vēsture, par kuru man līdz šim maz kas bija zināms. Īpašs prieks bija par E. Virzas ciemošanos. Tieši Virsu es pavisam nesen lasīju, viņa vēstules Strēlertei. Interesanti bija uzzināt, ka Virza ir apdāvināts ar gluži neticamām spējām, kas ļauj viņam lasīt dzejoļus (ne tikai savējos) ne no grāmatas, bet no atmiņas. Grāmatā tiek atklāts, ka reiz Virza esot nozaudējis savu vēl neizdotā krājuma manuskriptu, par ko bijis pikts divas dienas, taču „trešajā sēdies pie galda un uzrakstījis krājumu no atmiņas par jaunu.” Vēlāk, kad nozaudētais krājums atradies, tas ticis salīdzināts ar no jauna uzrakstīto un „nebijis kļūdas nevienā vienīgā vārdā vai, precīzāk sakot, bijušas atkārtotas pat visas pareizrakstības kļūdas.”

IMG_9645

Grāmata mani paņēma sevī jau ar pirmajiem teikumiem. Uzreiz aizpeldēju tik tālā pagātnē, kurā, kā par nožēlu, nekad neesmu bijis. Taču šī dzīve man tik ļoti atgādināja omes laukus, kur pavadījām bērnības vasaras. Līdz ar draiskulībām, kādas grāmatā tiek aprakstītas, es piedalījos paša Eglīša bērnībā, īpaši – sporta aktivitāšu scēnās. „Mūs abus bija apsēdusi vienāda kaislība – sports…” Tolaik, kā izrādās, futbolā daudz tīkotāju esot bijis tieši vārtsarga postenim, ko nevarētu teikt par mūsdienām, vismaz ne manā dzimtajā pilsētā, kur visi, tievs vai resns, tiecās skriet uzbrukumā un gūt vārtus. Taču Eglīša jaunībā tieši vārtos esot bijusi liela konkurence. Vēlāk abi (ar draugu Voli, ne mani), izmēģinājuši tenisu, kur līdzīgi kā kājbumbā, bija problēmas ar bumbām, jo „pirmie pēckara gadi bija tūkuma pilni.”

Abi draugi nodarbojās arī ar vieglatlētiku, aktīvi darbojoties sporta organizēšanā un paši stādot rekordus kā nu mācēdami. Un tā viņi izmēģināja ne vienu sporta veidu vien, nonākdami līdz velosacīkstēm, kuras gan beidzās bēdīgi, jo tika sadragāts brālēna glaunais velosipēds. („Savas tālākās dzīves gaitās esmu diezgan daudz braucis ar divriteni, bet piedalīties riteņbraukšanas sacīkstēs man nekad vairs nav ienācis prātā.”) Taču bez sporta Eglīti „periodiskos joņos” apsēda arī glezniecība. Un šajā sakarā kādu dienu uz Inciemu brauca Valdemārs Tone, kas bijusi „liela uztraucēja vēsts”. Cerējis uz kopīgu gleznošanu, Eglītis palika tukšā, taču turpināja mācīties šo amatu, vēlākos gados strādājot pat par zīmēšanas skolotāju.

„Domāt nozīmē tikai tērēt uzlādēto akumulatoru. Praktiskajā darbā akumulatoru uzpilda cīņa ar materiālu rastie ierosinājumi.”

Izbraukājis pa tālāk Šveices dziednīcām, atgriežoties Eglītis zaudēja māti. Drūma noskaņa valdīja Inciemā, kuru tēvs grasījies pārdot, taču pēc Virzas apciemojuma par to neviens vairs nerunāja. Tolaik Anniņa jau vairs nestrādāja pie viņiem, taču gar Inciemu sāka braukt Straupes autobuss un viņa mudināja beidzot atvērt pansiju. Tas arī tika darīts, tajā ieguldot lielu darbu. Pēc avīzē ievietota sludinājuma tika gaidīti viesi, kuri ar laiku arī pasāka iegriezties Inciema „pilī”. Taču Eglītis nebija paredzējis, ka „pansijas vadīšana izrādīsies tik sarežģīta lieta.” Vislielākās galvassāpes sagādāja tieši vecais personāls, kuru steidzīgi bija jāmaina. („Pieredze vairojās un līdz ar to pārliecība, ka nekādu kārtīgu pansiju Inciemā nevarēja turēt.”) Un šo piedzīvojuma garu tad arī Eglītis apraksta savā grāmatā. Par viesiem, par makšķerēšanu, par ballēm utt. Visu atklāt nemaz nebūtu prāta darbs. Visu atklāt arī nav vajadzības, jo grāmata ir tieši tik laba, cik to katrs lasītājs spēs uztvert. Un es ceru, ka kādu šis apraksts iedrošinās pievērsties šai grāmatai, jo tā ir to vērta.

23135034_2186113731414475_1389350262_o

11 domas par “Pansija pilī

  1. Es nupat pārlasīju “Pansija pilī”,jo izdevās nesen dabūt pirmo izdevumu(kāds bija “aizlasījis” prom).Un atkal biju sajūsmā gan par humoristisko varoņu un notikumu aprakstu,gan par jauko valodu(daži vărdi man bija atklăjums).Mazliet brīnos,ka kāds nav varējis ielasīties. Noteikti gribu aizbraukt uz Inciemu.

    Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s