Apgāds Mansards · dzīve · internets · proza

Grāmatu pasaulē. Aprīlis

Cik skaista bija mana pēdējā aprīļa diena – viena vienīga lasīšana. Jau no pamošanās brīža es tikai lasīju, neko vairāk. Pat ēst negribējās. Un iesāku es to visu ar Gundegas Repšes „Ludovika zemes”, bet dienu pabeidzu ar visai sūdīgu erotisko grāmatu, kurā apkopota visdažādākā informācija par un ap seksu. Tomēr aprīlis nebija tikai vienu dienu, tādēļ sākšu no paša sākuma. Un viss sākās ar Mikolaja Ložiņska „Reisefieber”, kuru iegādājos jau pirms kādiem desmit gadiem. Kā jau tiku rakstījis, jau toreiz biju iesācis šo grāmatu, bet necik tālu gan netiku, jo tas bija laiks, kad tik tikko sev atklāju patieso lasīšanas burvību. Katra diena manā dzīvē ienesa aizvien jaunas grāmatas, kuras tā vien brēca pēc maniem pieskārieniem, manu acu kontaktu utt. Runājot par „Reisefieber”, protams, vietām tekstam bija sava burvība, tomēr kopumā ņemot tajā valdīja liels haoss. Vismaz man tā likās. Jo man sagādāja grūtības iedziļināties galvenā tēla un citu stāstos. Viss sajuka vienā putrā.

P1050147

Aktiera Deivida Duhovnija „Svētā govs” pie manis atceļoja no Vācijas. Uzreiz ķēros tai klāt, lai gan bija no kā izvēlēties, jo no Vācijas man tika atvestas četras jaunas grāmatas. „Svētā govs” ir humora pilna grāmata par kādu govi, kura savu vienveidīgo ikdienu aizvada kādā fermā. Tur viņai ir draudzenes, ar kurām tiek aprunāti buļļi un pat savs mīļākais slaucējs. Taču kādu dienu viņa slepus pamet stalli un nejauši caur saimnieka mājas loga redz TV pārraidi, kura viņu tik ļoti sabiedē, ka viņa nolemj doties uz Indiju, kur govis ir svētas. Ceļā viņa nedodas viena, jo viņai pievienojas arī cūka un tītars. Ceļojums ir piedzīvojumiem bagāts, tomēr ne tik ļoti pārsteidzošs, kā būtu gribējies, tāpēc mani pašu vairāk priecēja fermas dzīves apraksti.

Literārajā Akadēmija Inga Žolude teica, lai izlasām „Skaistāko dzīvnieku”. Ar to man negāja viegli, jo tā ir grūti uztverama literatūra. Protams, sava meistarība tajā ir (pat ļoti augstā līmenī), bet man kaut kā līdz galam tomēr šādi stāsti neuzrunā, lai cik spēcīga ir to valoda. Vairākiem stāstiem pat nācās pārlaist tikai ar acīm pāri, jo tā liekvārdība brīžiem atgādināja Hemingveja “Sirmgalvi un jūru”, kuru es ciest nevarēju. Bet ne viss bija tik peļams, jo monologi par naudu bija izcili, lai neteiktu neko vairāk. Un pēc šo stāstu pārlapošanas es nodevos Selindžera dzīvei, ko līdz pusei jau biju paguvis izlasīt sen atpakaļ. Tik diža un sevī noslēgta rakstnieka biogrāfiju uzrakstīt noteikti nav viegls darbs, taču grāmata ir izdevusies tik baudāma, ka ne atrauties no tās varēja, ne arī pēcāk emocionālas pacilātības iespaidā nolikt to malā.

P1050408

Tobrīd aprīlis tikko bija sācies, bet turpmākajās divās nedēļās man palasīt sanāca ļoti maz. Pirmo no abām nedēļām es pavadīju kopā ar Annu, bet jau nākamajā (svētkos) devos uz laukiem, kur grasījos lasīt, tomēr līdz tam netiku. Laiks aizsteidza man garām, laiks nepiestājis aizsteidza prom. Atgriežoties es uz ātro izlasīju Margritas Dirasas „Moderato cantable”, bet tikai tāpēc, ka tur bija Annas vārds (grāmatā tas minēts 141 reizi). Grāmatā lielākoties tikai runā un tas man ne visai patīk, īpaši, ja dialogi ir tik bezjēdzīgi. Līdz ar to pati grāmata arīdzan liekas bezjēdzīga. Īsti arī nesapratu, kas šajā stāstā ir tik ievērības cienīgs, kas Dirasu padarīja slavenu. Sapratu tikai to, ka galvenā varone Anna dzer vīnu un viņas bērns ir lieks. Tas arī viss.

Tajās reizēs, kad pārvietojos ar nesabiedrisko transportu, lasīšanai vajadzēja paņemt kaut ko vieglu (šoreiz svara ziņā), tāpēc ņēmu Jāņa Rokpelņa „Rīgas iestaigāšanu”, kas savā bezgalīgajā pozitīvismā un apbrīnojamajā latviskumā ir ļoti interesanta. Dižas (varbūt ne visas) ir personības, kas tajā tiek aprakstītas un diži ir teikumi, kurus radījis viens no lielākajiem mūslaiku dižgariem. Grāmata pārsteidz un ierauj sevī, jo Rokpelnis māk Rīgu iestaigāt…

Īsi pēc tam ar Annu bijām Annas Auziņas grāmatas „Annas pūra govs” atvēršanas svētkos. Tur arī iegādājos šo grāmatu un dažas dienas vēlāk izlasīju. Tie dzejoļi, kurus pati autore lasīja, bija ar tādu īpatnēju pieskaņu, tāpēc arī viens no tiem (“Es evaņģelizēju dzērumā”) kļuva par manu mīļāko dzejoli. Bet kopumā šī dzeja ir visai sievišķīga un īstu “WOW” manī nesasniedza. Tas gan nenozīmē, ka man tā nepatika. Tomēr salīdzināt to ar Toma Treiberga „Drudzi”, kuru 30. aprīlī pārlasīju, īsi nevar. „Drudzis” ir vīrišķīgāks, tāpēc arī man daudz tuvāks krājums. Reiz tas mani atgrieza pie dzejas lasīšanas un tāpēc arī pie otrās lasīšanas reizes tas mani priecēja un nešaubos, ka priecēs arī turpmāk.

P1050808

Es pamodos ap vienpadsmitiem, bija pēdējais aprīlis. Iesākto grāmatu kaudzes apsēda mani no visām pusēm, bet es pamanījos visu atstāt novārtā un iesākt pavisam jaunu grāmatu, šoreiz no Gundegas Repšes repertuāra. Pavisam nejauši to pamanīju Otrās elpas plauktā, uzreiz ņēmu ciet. Nav jābūt literatūras speciālistam, lai zinātu, cik liela nozīme latviešu literatūrā ir Gundegai Repšei. Domājams, var ņemt jebko un viņas perfektums būs jūtams ik rindkopā. Un tieši tāda man likās viņas grāmata „Ludovika zeme”. Kamēr nebiju to izlasījis, pat acis pamirkšķināt nebija gribēšana.

Uzreiz pēc tam es lasīju „Drudzi”, bet vēl pēc tam ķēros klāt „Donam Kihotam”. Šoreiz gan Mansarda izdotajam bērnu variantam, jo esmu par slinku, lai lasītu pilno Servantesa grāmatu. Bet savu priekšstatu par trako bruņinieku var gūt arī no šāda pārstāsta, kurš ir bagātīgi un skaisti ilustrēts. Es gan nedomāju, ka ir daudz tādu, kas arī bez šī vairāk kā 400 gadus vecā romāna iepazīšanas nezina, kas ir dons Kihots. Kā nekā  “Dons Kihots” tiek uzskatīts par pirmo moderno romānu.

Jā, un dienas izskaņā es tomēr pievērsos arī citām lietām, uz brīdi pat izgāju ārā. Kad atgriezos, palasīju arī citas, jau iesāktas grāmatas. Bez trim jau izlasītajām, es pusnaktī pamanījos izlasīt arī mazo erotisko grāmatu, kuru arīdzan dabūju Otrajā elpā. Uz „Erotiskā ģeometrija” vāka rakstīts, ka tā jālieto pēc 18. Tā kā man jau sen vairs nav 18, grāmatas saturs man ir labi zināms, protams, ar dažiem izņēmumiem kaut vai saistībā ar dīvainajiem likumiem dažviet pasaulē. Kopumā grāmata ir ļoti vāja, bet no tās arī negaidīju nekādus brīnumus. Pat liekas, ka tā ir tāda vienreiz pašķirstāma brošūra vai reklāmas lapiņa, kura noder tikai un vienīgi krāsns iekuram…

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s