dzīve · internets

Darbs grāmatnīcā

Precīzi pirms gada, apkrāvies ar vairākām mantu kastēm, es pametu darbu grāmatnīcā. Līdz vakaram biju palicis viens ar savu kolēģi X, kamēr citi bija devušies prom, dienas gaitā atvadoties no manis, pasniedzot kopīgu dāvanu. Pēc pulksten desmitiem ar savu vienīgo līdzgaitnieci tovakar pametu grāmatnīcu, lai ārpusē iedzertu alu un lēnām soļotu prom no vietas, kurā pavadīju vareni labu laiku. Manas sajūtas bija divējādas, jo no vienas puses es priecājos, ka uz kādu laiku varēšu atpūsties, bet no otras – skumu pēc visa tā, kas mani tik ļoti precēja, jo darbs grāmatnīcā no tiesas bija labākais, kādu līdz tam brīdim biju strādājis, protams, neskaitot dažus sīkumus, taču bez tiem nu nekādi neiztikt.

DSC00307d

Toreiz es aizgāju tikai tāpēc, ka bija radusies neskaidra situācija ar manu turpmāko dzīvesvietu. Protams, kaut kādu dzīvokli jau būtu varējis sameklēt, taču gribēju, lai tas būtu iespējams tuvāk vietai, kurā jau tuvākajā nākotnē grasījās mācīties mana draudzene. Tā kā tobrīd šajā jautājumā nekas vēl nebija zināms, biju sarunājis paņemt tādu kā pauzi un atgriezties tūlīt pēc tam, kad dzīvē viss nokārtosies. Tas ārkārtīgi priecēja. Bet viss tomēr nebija tik vienkārši, jo sanāca tā, ka īsi pirms manas aiziešanas, pavisam negaidīti, par sevi lika manīt mana vienīgā neapmierinātā kliente, kura dažus mēnešus iepriekš bija uzrakstījusi visai nepatiesu sūdzību par manu apkalpošanu. Es, protams, šo faktu nenoklusēju un arī par viņu uzrakstīju visu, ko tobrīd domāju. Un tā kā šis raksts bija ļoti populārs un internets ir pieejams gandrīz visiem pasaules iedzīvotājiem, šī informācija nonāca arī līdz viņai. Tas gan nebūtu nekas dižs, jo arī iepriekš esmu rakstījis gan dziļi privātas, gan ļoti skarbas lietas, vienmēr aizstāvot godīgumu, cik nu tas ir manos spēkos. Tomēr šis gadījums bija īpašs, jo arī šī aptrakusī kliente bija īpaša. Viņa pamanījās uzsākt kaut kādus procesus pret grāmatnīcu, kurai ar to nebija pilnīgi nekāda sakara, jo nedz tās nosaukums, nedz kas cits bija minēts raksta saturā. Beigu beigās, viss, ko viņai izdevās panākt, bija tas, ka starp tūkstošiem smaidīgu un vienmēr atsaucīgu klientu, viņa bija vienīgā, kurai kaut kas nepatika (un ne tikai pie manis nākot, ha!).

Ak, un par pasaules ļaunumu domājot, atcerējos, ka pēdējās dienās pie manis bija arī viena labi zināma žurnāliste (vienmēr piekasīga un tikpat nepamierināta kā Liene), kurai nejauši izdevu nepareizu atlikumu. (Garās darba stundas tomēr dara savu.) Viņa gan tūlīt pamanīja manu mazo kļūmi un es nekavējoties atdevu trūkstošo. Kam negadās! Biežāk gan gadās atdot par daudz (ak, neuzmanības), bet par to neviens traci neceļ, jo to no savas kabatas sedz darbinieks pats.

Bet ko nu par slikto, jo bez tā, ka neapmierinātā Liene sapisa manu prieku par atgriešanos šajā darbavietā, vēlāk pamanījos pastrādāt arī citur, arī ar grāmatām. Un tā nu es atkal no jauna satiku grāmatu mīlošus cilvēkus un ar smaidu sejā vērsos pie katra, kuram bija kāds jautājums saistībā ar tām, jo grāmatas ir viena sasodīti skaista padarīšana. Tas tiešām ir darbs, kuru daru ar lielu prieku un baudu. Decembrī pamanījos atkārtoti sastapt šo neapmierināto rudmati, taču toreiz vairs neļāvu viņai bojāt manu dienu un ļāvu kolēģiem ar viņu tikt galā, kamēr pats šo nevēlamo personu pilnībā ignorēju.

DSC00317

Advertisements

5 thoughts on “Darbs grāmatnīcā

  1. Strādāt grāmatnīcā ir jauki līdz brīdim, kad………….sāk gribēties lasīt un ir sakrājusies tīri tā neko nelasīto grāmatu kaudzīte. Neapmierināti klienti ir liels retums, lai gan, kaut kā ir gadījies redzēt dāmītes un čiksīnas, kurām jau pēc sejas var nolasīt “neieš kasīties, inteliģenti cilvēki tā nedara”. 😀 Visbesīgākais bija mēneša grāmatas vai kas tamlīdzīgs, kuru principā kauns piedāvāt, ja tā grāmata bezgaumīgs un nekvalitatīvs gabals (taču to man izdevās apiet, piem.vienkārši pievēršot uzmanību jaunumu stendam). Jauki bija tādi rīti, kad klienti vienkārši nenāca (it īpaši saulainā laikā),ieslēdzu bandcamp mūziku, skatījos stulbums.com komiksus un lasīju grāmatu blogus. Interesanti tad, kad rakstnieki nāk pirkt grāmatas, bet ja godīgi, gada laikā atpazinu pēc sejas tikai divus.

    Like

    1. Nu jā, brīvos brīžos es ņēmu lasīt tādu darbā izlasāmu literatūru, bet lasāmais mazumā tik un tā negāja 😀 Par kundzītēm runājot, man ar viņām labi gāja, lai gan kolēģēm nereti bija problēmas, kaut vai pie kartiņu izvēles. Reiz, kad divas pēc kārtas netika galā ar vienu tantiņu, piegāju es un visu nokārtoju. Man ar veciem cilvēkiem, īpaši kundzītēm sokas labi, viena pat vēlāk kolēģei teica, lai mani mīlot un saudzējot, jo esmu tik laipns un jauks 🙂

      Like

      1. Tās neapmierinātās bij 18/19gadīgas studentes,kurām ir totāls informācijpratības trūkums. Viņas neapzinās, ka studējot nākas iet uz augstskolas bibliotēkām/Gaismas pili un ka akadēmiskās grāmatas maksā pasakainas summas un grāmatnīcās nemētājas visādas spectēmu grāmatas par stomatoloģiju vai optometriju.
        Kundzītes patiesībā foršas, viņas parasti izceļas ar to, ka mēdz pastāstīt daudz ko interesantu saistībā ar kādu grāmatu. 😀

        Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s