Apgāds Mansards · dzīve · No rokas rokā! · proza

Nebaidies

Āra grāmatu gaidīju jau kopš brīža, kad viņš savā sociālo tīklu profilā bija ievietojis fotogrāfiju ar rokā paceltu līgumu, kuru tikko bija noslēdzis ar apgādu Mansards. Patiesībā, es viņa grāmatu gaidīju jau daudz senāk, vēl pirms viņš bija uzsācis savu pašizaugsmes kursu. Jau Vācijā dzīvodams Āris, lai cik rosīgs bija savos darbos, šad un tad uzrakstīja kādu stāstus, kuriem ar grāmatu „Nebaidies”, protams, ir ļoti mazs sakars. Tomēr bez sākotnējās intereses arī par rakstniecību, nebūtu tapusi šī grāmata, kas noklīdušām dvēselēm spētu parādīt pareizo ceļu dzīvē. Un uz to arī ir vērsts jaunā vīrieša skatiens. Šī no tiesas ir pirmā reize, kad lasīju kāda sev tik zināma cilvēka sarakstītu grāmatu. Protams, pazīstu TR Notāru, kura dzeltenā belašu grāmata kļuva par dižpārdokli, pazīstu Bērziņu un vēl vairākus dzejniekus, bet ar nevienu no viņiem es neesmu pusgada garumā dzīvojis zem viena jumta, vairākus mēnešus strādājis kopā svešumā un pat piedalījies dažās komiskās īsfilmās. Āris liek mums nebaidīties. Viņš arīdzan ir dzīvs piemērs tam, ka ar skaidru prātu un sev nospraustiem mērķiem dzīvē var sasniegt pilnīgi visu, ja vien sirds to tiešām kāro. Protams, man daudz tuvāks tomēr būtu bijis viņa stāsts par ceļojumu, kuru viņš kopā ar Kārli veica no 2015. gada marta līdz augustam, ceļojumu, kurš ir ekranizēts filmā „Jā” ved tevi tālāk, bet nekur nepaliks arī šis stāsts…

p1040434

Tikko beidzās grāmatu izstāde, kurā arī Āris prezentēja savu svaigi iespiesto grāmatu. Man bija tas gods dabūt pašu pirmo grāmatas eksemplāru, kurā Āris arīdzan ir ierakstījis, ka esmu pirmais un to, lai nebaidos būt es pats. Viņš gan zina, ka es tāds arī esmu, tāpēc tās pašas dienas sākumā pie kopīga galda jau spriedām par kaut kādām sadarbībām un idejām. Bet tās lai paliek aizkadrā, jo jau ceturtdienas vakarā es devos mājup lasīdams Āra pirmo grāmatu. Īstenībā ir visai dīvaini lasīt šīs piezīmes, kuras viņš dēvē par brutālām, bet patiesām. Un ne tāpēc, ka mani tās nesaistītu, bet – es viņu tik labi zinu, labi pārzinu arī viņa mērķus un ieceres. Bet es neatrāvos no grāmatas līdz pat pusnaktij, kad devos pie miera.

„Mērķu uzstādīšana kļūst daudz vieglāka, jo kāpēc, , un ko darīt ir vērtīgāk par vienkāršu mērķa sasniegšanu.”

Grāmata ir gan latviski, gan angliski. Protams, katrs pats izvēlas, kādā valodā viņš šīs piezīmes uzņemas lasīt, jo tās nebūt nav kādas trešās personas tulkotas, bet gan paša Āra radītas. Kā viņš pats saka – bieži šī piedzīvojuma laikā prāts darbojās angliski, tāpēc arī piezīmes nereti tapa šajā valodā. Jāatzīst, dažbrīd šīs piezīmes ir nedaudz haotiski sakārtotas, arī teikumi brīžiem ir neveikli. Taču galu galā teksts godam paveic savu uzdevumu un grāmatas lasītājs nebūs vienaldzīgs, lai kāds būtu viņa dzīves gājums.

p1040446

Stāsts ir par jaunieti, kurš ar asarām acīs atvadās no sava ceļojuma biedra, kurš tālāk dodas jau savās gaitās, kamēr viņš pats ir apņēmības pilns desmit dienas dzīvot ašramā, meditējot. Sākotnēji šis mērķis nav viegls, bet, kāds uz ielas sastapts Baba Ārim saka, lai viņš visai tai padarīšanai dod dažas dienas un viņš redzēs, ka tas ir paveicams. Un tā nu Āris dabū labu istabiņu un pēcāk rindu pa rindai atklāj visus meditēšanas mīnusus un plusus.

„[..] manī joprojām jūtams iekšējais nemiers. Nesaprotu, no kurienes tas rodas. Nav skaidrs, vai šo nemieru radu pats, vai arī kāds to manī ir iesējis!? Mans ķermenis gavilē, jo rakstu – šī tik vienkāršā darbība spēj man sniegt miera sajūtu.”

Grāmata ir cīņa ar sevi, sāpēm un mērķiem. Dažbrīd starp to visu pavīd ļoti pieklājīga vienkāršība un teikumi ne vienmēr liek lauzīt galvu (vai kaulus), bet arī pasmaidīt par „selfiju” medniekiem, uzmācīgām skudrām vai zaglīgiem pērtiķiem un tādiem pašiem viltus Babām. Man nav zināmas citas pašizaugsmes grāmatas, tāpēc ir pagrūti salīdzināt šo grāmatu ar tām. Es reti esmu domājis par šo tematu, un ne tāpēc, ka mani tas neinteresētu. Man ir liels prieks, ka Āris ir uzrakstījis šo grāmatu, tādējādi noejot vēl vienu „papildus kilometru” savā panākumiem bagātajā ceļā. „Papildu kilometrs ir jāuztver kā darbs, ko dari savā labā, lai veidotu sevi stiprāku. Jo vienīgais veids, kā kļūt stiprākam, ir – darot papildus.”

„Daba atstājusi vaļā sētas durvis tiem cilvēkiem, kuri meklē patiesību un savas dzīves laikā vēlas kļūt par kaut ko vairāk.”

p1040457

Advertisements

2 thoughts on “Nebaidies

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s