dzīve · Jāņa Rozes apgāds · proza

Stum atkārtoti, stum

Lai gan neesmu pieskaitāms to lasītāju daļai, kas šo grāmatu savās rokās tur pirmo reizi, jo ļoti sen atpakaļ to jau biju apskatījis starp grāmatnīcu plašo piedāvājumu, lasījis es to tomēr nebiju. Kad sākās mūsu sarakste ar Anitu, viņa man reiz bija sūtījusi bildes ar fragmentiem no Andras Neiburgas „Stum stum” un es jutu, ka tajā ir zināms spēks, kurš mani rauj sevī iekšā. Grāmata tomēr drīz bija izpārdota, kaut zināju, ka kādu dienu tomēr saņemšos to atrast un izlasīt. Uz pirmizdevuma 4.vāka Pauls Bankovskis rakstīja, ka neesot nemaz „tik daudz grāmatu, kuras izlasot, pārņem sajūta, ka tieši to būtu gribējies uzrakstīt pašam.” Tas bija ļoti intriģējoši, jo tobrīd tieši biju atklājis sev lasīšanu un teju katra grāmata, ko iesākumā iegādājos, bija tik personiska, ka būtu gribējies pašam to uzrakstīt.

Un nu Jāņa Rozes apgāds (iepriekš tas bija Valters un Rapa) ir atkāroti izdevis šos 2004. gadā izdotos stāstus, no kuriem daļa ir bijuši iestudēti arī teātrī. Es gan neesmu redzējis, jo no Neiburgas līdz pat janvāra izskaņai neko nebiju lasījis. To savukārt apskauž literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš, kura teksts ir nodrukāts uz atkārtotā izdevuma. Viņš raksta: „No tiesas apskaužu lasītājus, kas šo grāmatu tur savās rokās pirmoreiz.” Dienā, kad dabūju grāmatu, es to biju paņēmis līdzi uz semināru. Vēl pirms sākās pirmā lekcija, Latvijas lepnuma balvas ieguvējs Valters D. man pavaicāja, kāda tad ir šī grāmata, bet tā kā es to tikko tobrīd biju sācis lasīt, jautājumu novirzīju uz Anitu, kura sēdēja pa labi no manis. Viņa atkāroja jau iepriekš man sacīto, ka tā esot viena no piecām grāmatām, kuru viņa glābtu, ja mājās izceltos ugunsgrēks. Un varbūt tāpēc, ka viņa šādi pateica, es no grāmatas sagaidīju vairāk. Jā, pirmais stāsts bija kolosāls, ar otro man nesanāca sevi sasaistīt, bet trešajā jau pazaudēju pavedienu. To atguvu lasot ceturto stāstu, kurš vēlreiz atgrieza mani pie sākotnējām emocijām, jo visa pārējā grāmata šķita vairāk sievietēm paredzēta, protams, izņemot dažus atsevišķus stāstus, kuros galvenais varonis bija vīrietis.

img_8520

Kopā krājumā ir piecpadsmit stāsti un pirms katra no tiem ir tāds kā ievads, miniatūra. Un lai gan Anita teica, ka viņai grāmata esot lasījusies lēni, es to pieveicu visai ātri, paralēli palasot vēl arī citu autoru grāmatas. Tas bija nepieciešams, lai atgūtos no sajūtām, kuras mani pārņēma lasot „Stum stum”. Šis process bija pielīdzināms sajūtām, kādas ir pēc vizināšanās amerikāņu kalniņos.

Pēdējās semināra dienas noslēgumā metu pie malas vīna glāzi un steidzu uz Gaismas pili, kur dienas sākumā bija norisinājusies Andrai Neiburgai veltīta zinātniskā konference, bet 19:00 aktieri Klāvs Mellis un Inga Tropa lasīja viņas stāstu „Elīna ir laimīga”. Tas gan nebija stāsts no grāmatas, kuru stiepu sev līdzi, bet satikt autori un dabūt autogrāfu es tomēr gribēju. Īsā lasījuma laikā visai ātri apjautu, ka dīvainā kārtā nemaz nezinu, kā viņa izskatās, un, šķiet, viņas tur nemaz nebija. Lai nu kā, es janvārī iepazinu Andras Neiburgas agrīnos stāstus un sapratu, ka ir vajadzīgi vēl daži, lai paraudzītos uz viņu ar nopietnāku aci. Tūlīt pat ņemšu un izlasīšu viņas stāstu no 2011. gadā izdotā stāstu krājuma „Mēs. XX gadsimts”, kurā bez Neiburgas ir arī Repše, Manfelde, Žolude, Ābele, Rukšāne un citas dāmas.

„Es jums vispār varu kā no grāmatas norunāt. Bet negribu. Nemāžojos. Es lietoju tikai tos vārdus, kuri man piestāv.”

Kā jau teicu, ar pirmo stāstu es tiku galā veikli un bez aizķeršanās, un tas bija lielisks sākums manai Andras Neiburgas iepazīšanai. Bet otrajā stāstā galvenā varone ir bārā un vēro cilvēkus. Un tad kādai jaunai meitenei stāsta, ka gribot dzirdēt viņas dzīvesstāstu, piedzirda viņu un līdz ar solījumu par to rakstīt, aicina pie sevis uz mājām. Un, ak, kā es smējos, kad beigās mazā jautāja, kad viņa rakstīs, bet viņa smejot atbildēja: „Es? Beidz. Es tevi piemānīju. Es taču neesmu nekāda rakstniece.” Tam sekoja visai dziļais stāsts ar nosaukumu „El ninjo”. Neesmu drošs, ka pilnībā to sapratu, tāpēc šķiru pāri uz vasaras pierakstiem. („Neko negribu saprast. Tikai just.”) Šie pieraksti mierīgi varēja turpināties vēl un vēl, visas vasaras garumā, un es ar baudu tos būtu lasījis kā romānu.

„Kad dzīvo laukos, pilsēta liekas nereāla. Es nemaz neilgojos pēc pilsētas. Laiks tur plūst nevienmērīgi, un katrai stundai ir baiļu acis. Pilsētā manai dvēselei ir hroniski paaugstināta temperatūra un pulsa pārsitieni. Pilsētā gribas pārāk daudz iegūt – draudzību, mīlestību, atzinību. Pilsētā grūti atšķirt sevi no citiem. Pārkarsušas dvēseles drudzis uzdodas par kaisli, un vienas nakts īssavienojums atstāj pārāk dziļas un sāpīgas rētas.”

 

Nākamajā stāstā man tā vien gribējās būt korektoram un svītrot ārā visus liekos „es”. To tur bija tik daudz. Pat vietās, kur tiem tiešām nevajadzētu būt. Bet kad tiku pie „logiem”, atkal sasmējos, jo tas man atgādināja kādu manis paša 2011. gadā rakstītu rakstu. Daļu no tā biju iekļāvis konkursā iesniegtajā stāstā, tāpēc atkal bija sanācis to pārlasīt. Neiburgai, protams, nav tikai viens vienīgs vērotājs, kā tas bija manā stāstā, viņas „logos” kāda sieviete vēroja citu sievieti, kamēr viņu vēroja vīrietis utt.

Izlaižot divus stāstus, nonākam pie stāsta „Es redzu sevi”, kurā satikās divas dažāda vecuma sievietes. Tēma ļoti meistarīgi tiek apspēlēta no abu sieviešu perspektīvas. („Cilvēks uz vecumu kļūst nevis viedāks, bet stulbāks. Neatbildēto jautājumu kļūst tikai vairāk, un paliek aizvien mazāk laika uz tiem atbildēt.”) Starp stāstiem ir arī kāda pašnāvniece, kāds pāris, kurš tiekas sievai un bērniem aiz muguras, kāda veca aktrise, kāds nelaimes gadījums, utt. Visu jau neatstāstīt. Bet beigās tomēr sapratu, ka grāmata ir bezgala saslavēta, jo pilnai laimei tajā šis tas tomēr pietrūkst.

img_8533

Advertisements

4 thoughts on “Stum atkārtoti, stum

  1. Es savukārt esmu redzējis teātra izrādi, bet neesmu lasījis. Saprotu, ka režisors/-e bija tādā sajūsmā par grāmatu, ka gribēja izveidot izrādi. Bet es pēc izrādes noskatīšanās nebiju tādā sajūsmā, lai gribētu lasīt vēl arī grāmatu.

    Publicējis 1 person

    1. Nu redz, tā arī gadās, tāpēc es, piemēram, uz “Savādais atgadījums ar suni naktī” negribu iet, lai gan grāmata bija gana laba. Kaut kā neliekas, ka pēc tā, ko tur lasīju varētu sanākt skatāms teātris 😀 Tad jau labāk trešo reizi uz “Svina garšu” aizietu 😀

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s