dzīve · internets · proza

Gaismā

Izdzērusi sarkanvīna glāzi, Anita klusi atvadījās un pameta mani vienu. Es sēdēju pašā stūrī, atspiedies pret palodzi, vienaldzīgi vērojot visus pārējos sarunājamies vienam ar otru. Zālē valdošais troksnis bija teju nepanesams. Jau nedēļu mēs visi bijām pavadījuši savu brīvo laiku rakstnieku mājā, bet ar pārējiem es tā arī nebiju paguvis sadraudzēties. Tikai uz brīdi pie manis bija pienācis Valters, ar kuru aprunājāmies par grāmatām, bet drīz vien viņš sajuta manu nosvērtību un atgriezās pie citiem jaunajiem dzejniekiem, pie kuriem nebiju pieskaitāms. Es biju prozaiķis. Un tā kā mani mocīja paģiras un bezmiegs, arī vīnu es dzēru bez īpašas patikas. Kaut kad tomēr pamanījos aiziet pie galda zāles vidū un papildināt savu tukšo glāzi, lai pēc tam bez jebkāda iemesla pievērsos divu sieviešu sarunai. Brīnumainā kārtā pat nejutos neērti. Viena no viņām bija Sandra, kuras dzejoļi bija vienīgie, kurus semināra laikā lasīju. Viņa arīdzan bija pirmā, kura pie manis pienāca un kaut ko pateica. Otra bija Jana Egle. Pārsteidzošā kārtā par viņu neko nebiju dzirdējis. Skaista sieviete. Sarunas gaitā uzzināju, ka viņai nesen ir iznācis stāstu krājums „Gaismā”. Tobrīd vēl nezināju, ka šo grāmatu reiz jau biju apskatījis uz kādas grāmatnīcas jaunumu galda. Tā kā viņa teica, ka starp grāmatu blogeriem tikai meitenes par to ir rakstījušas, pieteicos to uzmeklēt un tā arī darīju.

Jau nākamajā dienā biju sameklējis visu nepieciešamo par Janu Egli un viņas stāstu krājumu, apjauzdams, ka esmu to jau turējis rokās un apbrīnojis tā dizainu. No tiesas, glīts vāks. Es pat saņēmos viņai uzrakstīt par ieceri doties uz bibliotēku un apvaicāties pēc šīs grāmatas. Reti gan grāmatas aizņemos no bibliotēkas, jo, kā zināms, man patīk tās sasvītrot un paturēt sev. Naudas trūkuma dēļ to pirkt vēl nebiju gatavs, tāpēc izvēlējos netīkamāko variantu – bibliotēku. Tomēr Juglas bibliotēkā tās nebija. Dullā bibliotekāre arīdzan nepateica, ka kādā citā filiālē tā būtu. Viņa ieteica man iegriezties pēc mēneša. Tik ilgi gan nebija jāgaida, jo Baldonē šī grāmata jau labu laiku bija kalpojusi lasītāju interesēs un tajā bija atstāti lasītāju nospiedumi.

20170131_162009

Lasīt „Gaismā” iesāku jau tanī pat dienā, noliekot malā Andras Neiburgas stāstus, kuri ne vienmēr uzrunāja tik spēcīgi, lai ar tiem dzīvotu acis neatrāvis. Janas Egles stāsti bija tieši tādi, lai gan viss iesākās ar pavisam nevainīgu mātes-meitas sarunu par āboliem. Īsti pat neapjautu, kurā brīdī „Judīte” (pirmais stāsts no astoņiem) kļuva smagnēja. „Ar mani sarunājas tikai skolotājas. Klasesbiedri skatās man pāri, drīzāk – cauri. Manis nav, es esmu tikai dekorācija klases ainavā.” Tajā vakarā viņas māte dodas uz „randiņu” un meita mājās paliek viena. Un tanī brīdī lasītājs tiek apliets kā ar verdošu ūdeni. „Vannā mēs ar tēti gājām tikai tad, kad mammas nebija mājās… Tētis teica, lai nestāstu mammai, ka mēs mazgāties ejam abi kopā… Tajā vakarā mēs spēlējām „pavasari”. Tētis bučoja manu pumpuriņu… Pēc tam es glāstīju viņa putnu…” Tajā mirklī biju kā no laivas izsviests, es nesapratu, ko domāt… Tās sajūtas, kuras mani pārņēma (un pārņem arī tagad, pārlasot) ir vārdos neparakstāmas un asas. Reti uzjundītas. Un lai gan dzīvē esmu pieredzējis daudz visa kā, šī atklāsme mani dziļi satrieca. Bet tieši tādi ir Janas stāsti.

Māte, protams, bija atklājusi šo „mūžīgo noslēpumu”. Arī Judīte atzīstas, ka nav bijusi muļķe un visu saprotot: „Internets, televīzija un žurnāli ir pilni ar šausmu stāstiem par tēviem pedofiliem.” Tomēr viņai ir licies, ka tas bija kaut kas cits, jo „man taču viņš neko sliktu nenodarīja.” Vēl pirms māte ir atgriezusies, Judīte nevar atrast savu telefonu, kurā ir visas viņas „izvirtušās īsziņas” Humbertam. „Vēl šorīt rakstīju, ka nākamo reizi tiekoties, apgleznošu viņa putnu ar zemeņu ievārījumu.” Tas, šķiet, skaidri norāda uz to, kas sagaidāms pēc šādas bērnības… Un galu galā šis stāsts beidzas ar strīdu par vīriešiem.

Nākamā stāsta varone ir Ieva, kura nu esot gots. Tas izbrīna Danuti, bet viņa cer, ka tas pāries. „Nekas, nekas, pāries. Pankus pārdzīvojām, gotus arī pārdzīvosim”, viņa saka. Bet vēl vairāk tas sašauj Omi, kura ņemas bļaut: „Ā, Sātan, atkāpies! Palīgā, palīgā! Kungs Jēzu, stāvi man klāt! [..] Zvani mācītājam, sauc policiju! Kungs, atpestī mani no ļauna!” Šajā vietā stāsts kļuva visai traģikomisks, īpaši jau tāpēc, ka zinu dažas tādas sīkās, kas reiz bijušas piķa melnas, bet nu ir bezgala glaunas dāmas. No tās vietas arī ņēmos balsī lasīt Annai priekšā šo stāstu. Un līdz ar to sevī sajutu katru šo sieviešu pārdzīvojumu, arī mācītāja, kurš bija atbraucis „mirstošo” Omi atpestīt…

Pēc kārtīgas smieklu devas es turpināju ar „Bedri”, kurā galvenie varoņi bija divi bērni – Markuss un Anete. Un īstenībā šis varēja būt ļoti traģisks stāsts. To lasot atcerējos bērnībā redzēto filmu „Labais dēls”, kurā bija divi puikas. Viens no viņiem bija labs, bet otrs – ļauns. Tas ļaunais bija sievietes īstais dēls, bet labais, ja pareizi atminos – adoptēts. Filmas beigās bija aina, kurā ļaunais dēls pagrūž māti pār klints malu. Tomēr viņa nenokrīt un kamēr rāpjas augšā, abi dēli sāk kauties. Brīdī, kad māte pieiet viņiem klāt, lai izšķirtu, abi pakrīt pār klints malu, bet māte tos noķer katru savā rokā. Viņa cenšas abus dabūt augšā, bet tas nebūt nav viegli. Tikmēr labais puika ir teju jau noslīdējis un māte nolemj viņu glābt, atlaižot savu īsto dēlu. Ar šausmām atceros šo filmu, šo ļaunumu, kas bija šajā zēnā. Un tieši tāds man likās Markuss, kurš Aneti atstāja nomirstam.

Bet nākamais stāsts jau atkal bija nedaudz nomierinošāks, ar savu dīvainību (vienā no tēliem), kuru man līdz galam tā arī neizprast. „Agate sparīgi minas ar velosipēdu pa saulaino meža celiņu. Dibena vaigi melnajās triko biksēs trinas gar sēdekli kā gruntīgi rupjmaizes klaipi.” Viņa dodas pie Jūrnieka. „Viņai par Jūrnieka kopšanu un pieskatīšanu maksā pagasts.” Visa krājuma garumā Janas tēli ir dzīvi, viegli iztēlojami, pat kaķis. Un tad vēl tā vārdos neizstāstāmā atklātība, kas, līdzīgi kā izlijis alus, sajūtama arī pēc tam, kad viss ir uzslaucīts (izlasīts).

Un tad es atvēru „Durvis”. Dzeršana, sekss, vardarbība. Tēma ļoti pazīstama teju katram. Bet to saspīlējumu, kādu Jana ir radījusi šajā stāstā, ir jāizdzīvo. Vairāk par visu šī stāsta sakarā gribēju atzīties, ka lasot ainu, kurā Evas („svētā mauka”, „kuņa tāda, bļaģ!”) dzīvoklī ir ielauzies Ilmārs (protams, piedzēries), kurš neliekas mierā un grib viņu iegūt, es sākotnēji sajutu nežēlīgu riebumu. Bet Janas meistarīgi veidotie teikumi aizveda šo neprātu, šo izvarošanu līdz gultai, kurā Eva, kaunoties par to, sajuta baudu un valdīja elsas. Un arī es uz to brīdi biju kļuvis trausls šo rindkopu priekšā. Varbūt ir vajadzīga sieviete līdzās, kad lasi grāmatas 82. lappusi? Bet tobrīd biju viens. Ak, kāda neraža!

Rakstnieku mājā Jana stāstīja, ka viņa saviem stāstu varoņiem dodot izlasīt uzrakstīto un tikai ar viņu piekrišanu to pēcāk publicē. Tagad gan viņa esot brīdināta par vienu tādu gadījumu, kad varoņa domas ir mainījušās, vai kaut kā tā. Tanī brīdī es pasmīnēju un teicu, ka es savējos itin nemaz nesaudzēju. Protams, gadās, ka kādam pēc tam vairs negribas atrasties manā tuvumā, bet tas ir pavisam cits stāsts… Un kaut nu visiem, kuri ir iecerējuši rakstīt stāstus (pēdējā laikā to ir gana daudz), izdotos tajos ielikt tik daudz, cik Jana ir ielikusi savā „Gaismā”. Krājumā gan tikai pavisam nedaudz ir jūtama gaismas klātbūtne. Dzīves ceļš, pa kuru savā nodabā streipuļo galvenie varoņi, ir ne tikai slidens, bet arī neizbrienams. Tikai atpakaļskata spogulī varbūt kāds no viņiem vēl saskata… gaismu. „Reizēm es ceru, ka viņa ilgi vairs nemocīsies.”

20170131_163204

Advertisements

4 thoughts on “Gaismā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s