dzīve · internets · proza

Grāmatu pasaulē. Janvāris

Lai gan gada pirmais mēnesis ir aizsteidzis prom visai veikli, radot iespaidu, ka pavasaris vairs nav aiz kalniem, ir sanācis gana daudz izlasīt. Protams, ne visu, ko gada sākumā biju iecerējis lasīt šī mēneša ietvaros es arī izlasīju, toties tam klāt pieliku daudz ko jaunu, piebeidzot arī dažas decembrī iesāktās grāmatas. Ilgi gan šaubījos par to, vai arī šogad rakstīt par savām mēneša grāmatām, tomēr nolēmu vēl mazliet paturpināt šo pērn iesākto tradīciju, citādi jau par katru izlasīto grāmatu nemaz nesanāk izteikties. Manuprāt, to var atļauties vien tie daži lasītāji, kuri ieplānojuši gada griezumā izlasīt vien nepilnas desmit, varbūt trīsdesmit grāmatas. Mans šī gada plāns ir izlasīt 111 grāmatas un es labi zinu, ka izlasīšu vairāk. Vismaz gribētu izlasīt, citādi mani grāmatu kalni paliks nākamībai, ha! Janvārī paguvu izlasīt 13 grāmatas un dažas arī iesākt. Tas gan ne tuvu nav tik daudz, cik esmu iegādājies vai dabūjis bez maksas (36). Bet nekas. Visā nevar gribēt līdzsvaru.

p1040091a

Kā pirmo es izlasīju Juglas bibliotēkā paņemto E. Raupa jaunāko dzejas krājumu. Galīgi nebiju domājis to lasīt, bet tā kā Anna to paņēma, arī es ātri ņēmos to izlasīt, jo dzejoļu tur nav daudz. Kā tika runās seminārā, autors jau ilgstoši ir gribējis meistarībā panākt pats sevi, bet tas nav izdarāms, tāpēc arī atrodas cilvēki, kam šis krājums liekas pašvaks, lai gan tajā ir atlasīts labākais no gadiem ilga rakstīšanas perioda. Personīgi man visvairāk patika grāmatas pirmā puse, kamēr otrajā bija jūtami vājāki dzejoļi. („ak maigā vājprātība / pūpolītis zarā / es tevi nevaru no sevis / dabūt ārā…” )

Pēc tam ar daudz lielāku apņēmību pieķēros iepriekš iesāktajam „Pasaku stāstniekam”, par kuru jau tiku rakstījis. Grūti bija to lasīt ziemā, kad ārā ir plusi, tāpēc atgriezos pie šī stāsta tad, kad sala visvairāk, jo arī grāmata ir auksta, ar nelielu silta kakao piegaršu. Bet atkārot jau uzrakstīto nav vajadzības, tāpēc nemanāmi pārlēkšu pie savas nākamās grāmatas, kuru izlasīju kādā pusnakts stundā Baldonē. To bija pamanījusies nopirkt Anna, un tikai tāpēc, ka rokraksts, kurš papildina šīs Jāņa Anmaņa „Trioles” ir līdzīgs viņas mammas rokrakstam. Tās bija visai jaukas trīsrindes: „Viņš nejauši pieskārās / Tavām krūtīm / Tu uzziedēji.”, „Tavā dejā / Āfrikas kvēle / Un mana mīla.”, „Manā sapņu grāmatā / Viens sapnis / Tu.” utt.

Un pēc tam es vienā piegājienā izlasīju Čārlza Bukovska pēdējo romānu „Izsapņots” (Tā grāmata saucas vāciski). Tas nu bija viens ģeniāls darbs, pilns agrīnā Bukovska, pilns jaunu apvāršņu un sajūtu. Tāds pavisam dulls detektīvs, kādu pirms tam šis vecais dzērājs nebija piedāvājis nevienā savā romānā vai stāstā. Labi, varbūt kādā stāstā tomēr bija šis tas no mistikas, no detektīva cienīga sižeta. Bet arī par šo jau rakstīju, tāpēc nevilkšu gumiju un ķeršos klāt pie nākamā darba – Viļa Lācīša dižpārdokļa „Stroika ar skatu uz Londonu”, kuru iesāku ceļojuma laikā un drīz pēc tam arī veiksmīgi ar to tiku galā. Domāju, tā ir noderīga literatūra visiem aizbraukt kārotājiem un ne tikai. Un tieši tāpēc arī šo grāmatu es tāpat vien nenoliku grāmatplauktā, bet ņēmos par to uzrakstīt atsevišķu rakstu.

Starp manām janvārī izlasītajām grāmatām ir arī viena „it kā” bērnu grāmata angļu valodā – „Vai tu gribētu paspēlēties ar manām bumbām?”. Tā ir ļoti drausmīga grāmata, ja vien tā tiešām ir domāta bērniem. Es gan stipri šaubos, ka kaut viens vecāks šo grāmatu uzdrošinātos lasīt priekšā vai rādīt savam pēcnācējam. Cik palasīju komentārus, viedokļi atšķiras. Dažs pat nesaprot, vai grāmatai ir jādod piecas zvaigznes no piecām vai tomēr viena. Ja tā tiešam ir domāta bērniem, tā ir klaja ņirgāšanās par cilvēces nākotni, bet, ja autori šo grāmatu ir radījuši tīri izklaides pēc, paredzētu pieaugušajiem, tad viss ir kārtībā, jo arī man ir laba humora izjūta un no sava viedokļa to varētu vērtēt kā skarbu stulbību pieaugušajiem. Tomēr šai grāmatai ieliku vienu vienīgi zvaigzni, lai cik stulbi man liktos mūsdienu jaunieši, kuri arī bez šīs grāmatas ir izauguši par neciešamu nākotni.

Un tad es sadabūju ilgi meklēto un gribēto Jura Boiko grāmatu „Dziesmas un dzejas”. Īsti gan nebiju sajūsmā par visu grāmatas saturu, tomēr tā bija grāmata, kuru noteikti gribēju izlasīt, lai kāda tā būtu. Viens no maniem mīļākajiem dzejoļiem bija 1988. gadā radīts un tajā bija šādas rindas: „Es aizveru acis / un es redzu tevi, / un es atveru acis, / un esmu viens, / un kāds man saka: / es tevi mīlu.” Arī Zēgnera debijas krājumu „Elementi” tomēr izlasīju. Un kā jau rakstīju, tas bija tieši tāds, kādu autors man decembra vidū tika stādījis priekšā. Protams, tajā bija daudz jauku rindu, daudz patīkamu sajūtu, bet līdz galam sajūsmināts es vis nebiju.

Vēl viena decembrī iesākta grāmata bija Klāsa Vāveres „Šūpuļdziesmas pieaugušajiem”, kuru pašķirstīju Nice Place Mansards (tagad – Nice Place Telpa) ēkā dienā, kad sākās sagatavošanās darbi lielajai grāmatu akcijai. Toreiz tikai laika trūkuma dēļ netiku to izlasījis, tāpēc atlikušās lapaspuses piebeidzu 21. janvārī, kad uz brīdi biju iegājis un apsēdies Jāņa Rozes grāmatnīcā. Šī grāmata ir visai specifiska un vienkārša, dažbrīd – saturiski neizteiksmīga. Bet, ja arī tu esi klausījies kaut vienu grāmatā minēto albumu vai Klāsa sastādīto šūpuļdziesmu izlasi, tu noteikti nebūsi vīlies. Tā, protams, nav dzeja. Tie ir atmiņu un pagātnes tēlojumi savādākā, vēl nebijušā formātā. („Man patīk cilvēki / Kam patīk ABBA / Tādi cilvēki bieži ir / Sievietes manos gados / Bet ne tikai…” ) Bet vislabāk man patika „With a Little Help from My Friends II”, jo uzreiz atcerējos kādu ballīti klubā Depo, kad dīdžejam fonā rādīja Džo Kokera dzīvo ierakstu, kurā viņš dziedāja šo dziesmu, un, lai gan es šo dziesmu jau biju dzirdējis, šis ieraksts un viņa izpildījums mani aizrāva…

Sekoja Marka Tvena atziņu grāmata, kura Annai kādu dienu bija kļuvusi lieka un viņa to ielika manā ibook profilā pārdošanai. Uzreiz gan teicu, lai dod to man un jau nākamajā tikšanās reizē es to dabūju un nākamajā dienā pirms miega arī izlasīju. Šāda diža rakstnieka atziņas ir visai nenovērtējamas, taču izdevējiem būtu vajadzējis piestrādāt pie dizaina, citādi noformējums šai grāmatai ir bezgala bēdīgs. Gluži pretēja ir Jura Zvirgzdiņa mazformāta grāmatiņa „Esse un…”, kuru semināra laikā dabūju no Valtera D. Dienu iepriekš savā lekcijā „Latvietis un joki” par to bija ieminējusies Lita Silova. Šie īsie ieraksti visticamāk bija Māra Bērziņa „Gūtenmorgena” iedvesmotāji un viņš latviešu literatūrā radīja tēlu, kuram līdzvērtīgu neatrast. Arī Esse ir smieklīgs, piemēram, stāstā „Esse un seksuālā revolūcija”: „Kad pie Esses durvīm pieklauvē seksuālā revolūcija, Esse vispirms nodomā – Beidzot! – tad, – Žēl, ka tik vēlu! – un tad skaļi, pārvērstā balsī, saka: – Neviena nav mājās!” vai „Esse un mīlestība”: „Par mīlestību Esse nerunā un nespriež, viņš vienkārši mīl klusuciešot un mīlot klusi cieš.”

Pašās mēneša beigās ņēmos izlasīt arī grāmatu „Savādais atgadījums ar suni naktī”, kuru ļoti sen atpakaļ biju pamanījis Baibas grāmatplauktā. Jau toreiz viņa man īsumā pastāstīja par ko ir šī grāmata un es arī paņēmu nedaudz palasīt. Man patika, tāpēc zināju, ka man to vajag dabūt un izlasīt. Man pateicās un pavisam nesen es to atradu Otrajā elpā. Bet par to jau es vakar uzrakstīju, tāpēc varu nebilst vairs ne vārda un ķerties klāt pie janvāra trīspadsmitās grāmatas „Latviešus Sibīrijā meklējot.” Kad pamanīju šādas grāmatas eksistenci, es vienā acumirklī to sakāroju, bet tik daudz naudas man nebija. Šķirstot grāmatas lapaspuses biju mēms. Nebija vajadzības pat lasīt tekstu, pietika vien ar fotogrāfijām. Tas bija viens sasodīti liels WOW. Vēl lielāks WOW man bija 22. decembrī, kad Nice Place Mansards satiku Jāni O., kurš bija gatavs tūlīt pat uzdāvināt kādu grāmatu un es pajautāju pēc šīs. Un tā nu tovakar devos mājup ar šo lielisko 1975. gada veloekspedīcijas „Rīga-Vladivostoka” grāmatu „Latviešus Sibīrijā meklējot”, kas ir visnotaļ nozīmīgs vēstures atskats uz to laiku un cilvēkiem, kuri būdami pat Krievijas vistālākajos austrumos pamanījās runāt latviski. Tā kā arī man tuvs ir šāds ceļošanas veids, šī grāmata bija kā radīta manai emocionālajai būtībai.

Kaut kad arī Nauris man bija piezvanījis un stāstīja par to, ka ir pateicis vietējā bibliotēkā, ka viņiem noteikti vajagot šo grāmatu. Es tikmēr savu eksemplāru turēšu goda vietā un jau tuvākajās dienās par to kaut ko uzrakstīju. Bez tam es gribētu pabeigt arī savu velogrāmatu, kurā smalki esmu aprakstījis savus nebeidzamos ceļojumus krustām šķērsām cauri Latvijai…

fearg

Advertisements

2 thoughts on “Grāmatu pasaulē. Janvāris

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s