dzeja · dzīve · internets

Seši dzejas krājumi. Otrā daļa

To dienu laikā, kuras tiku aprakstījis pirmajā daļā, es ne tikai parunāju ar Treibergu, kuru no rīta lasīju, bet arī ar Krišjāni Zeļģi, kurš bija ienācis sev kaut ko iegādāties. Viņa pirmais krājums tobrīd jau teju bija izpārdots, šķiet, palikusi bija vēl tikai viena vienīga grāmata. Manā īpašumā gan tā jau bija atrodama visai pasen. Laikā, kad viņš bija ienācis, biju paņēmis mazu pauzi. Kad Krišjānis bija apgājis grāmatu pilnos galdus, viņš pienāca aprunāties. Galvenokārt mani interesēja mazais 25 eksemplāru kopums, kurš tika izdots pavasarī (?). Jautāju Krišjānim, vai dzejoļi, kas tajā iekļauti, ir lasāmi arī kaut kur citur, un viņš teica, ka jā. Bet par viņa krājumiem jau esmu rakstījis, tāpēc šādu ievadu droši varēju arī nerakstīt. Kaut gan, rakstā par dzeju gribējās uzrakstīt par visiem pēdējā laika dzejniekiem.

Pirmajā dienā, piemēram, lielu uzmanību izpelnījās dzejnieks Henriks Eliass Zēgners, kurš iegādājās sešus savas debijas grāmatas eksemplārus. Kad jautāju, vai grāmata ir laba, viņš atbildēja noraidoši, tāpēc nolēmu to neiegādāties. Viņš bija ienācis arī otrajā dienā, tāpēc smejoties jautāju, vai viņam nepieciešami vēl seši eksemplāri. Henriks teica: „Nē!” Tā vietā viņš jautāja pēc Led Zeppelin grāmatas. Joka pēc pajautāju: „Sešas?” Var jau būt, ka viņš nedaudz apvainojās, jo teica, ka man laikam tas joks ir dziļi iesēdies. Protams, es pasmaidīju…

Viņa krājumu iesāku lasīt Ziemassvētku vakarā, jo izrādījās, ka Anna to toreiz bija iegādājusies. Man gan šis fakts bija paslīdējis garām, lai gan biju viņu apkalpojis. Divas dienas iepriekš es par „Elementiem” jautāju arī Jānim O. Viņš bija gatavs kaut ko uzdāvināt Ziemassvētkos, bet beigu beigās tomēr paņēmu citu grāmatu, ne vēl vienu dzejas krājumu, kurš, starp citu, ir simpātiski veidots. Par saturu gan vēl nemāku spriest, jo netiku īpaši tālu. Tobrīd pat likās, ka „Aizliegtajā paņēmienā” tomēr vajadzēja to nopirkt. Bet nekas, izlasīšu Annas eksemplāru, jo tas tik un tā nebija paredzēts manā sešu dzejas krājumu aprakstā. (Janvārī es to izlasīju un secināju, ka Henriks nebija melojis.) Tā vietā būtu prātīgi beidzot ķerties klāt pie pirmās grāmatas, pirms tam piezīmējot, ka tajās dienās arī Inga Pizāne bija atnākusi iegādāties dažas labas grāmatas. Viņas debijas grāmata „Tu neesi sniegs” iznāca teju pirms gada un ir ļoti iesakāms krājums. Vasarā es pie viņas Krāslavā iedzēru šmakovku, ha!

Ingas Gailes grāmatu „Migla” uzmeklēju tikai tāpēc, ka Rūjienas nomalē atrodas milzīga dzelzs plāksne ar lielisko un tai pat laikā skumjo dzejoli “Aizbraucot”. Neko citu es lasījis nebiju, tomēr pārejās viņas dzejas grāmatas sadabūju semināra laikā no Anitas. (Jāatzīst, daļu šī raksta es rakstīju 28. decembrī, bet pārējo tikai tagad, janvāra izskaņā.) Par „Miglas” sagādāšanu man jau atkal ir jāsaka LIELS PALDIES Jānim O., jo nopirkt to ir teju neiespējami pat lietotu grāmatu tirdzniecības vietās. Un grāmatnīcās šīs grāmatas jau sen kā vairs nav. Manā īpašumā ir grāmatas otrais laidiens, kas ir rets gadījums latviešu literatūrā, kad dzeja ir tik pieprasīta un atkārtoti izdota. (Anita teica, ka iepriekšējās trīs Ingas grāmatas esot viņai tuvākas. To gan nemācēšu vēl spriest.)

p1140760

„…uznāk, uznāk bēdas, nelaiž tevi vaļā,
un pat rumu nevar viņām iestāstīt…”

Ingas stils stipri atšķiras no pārējām manis lasītajām dzejas grāmatām. Vairums dzejoļu ir ļoti gari un plaši, atgādina prozu, lai gan viņas „Stikli” citiem liekas nelasāmi tikai saraustītās valodas dēļ. Arī saturiski Inga ir citādāka. Ir jaušamas pārdzīvotās skumjas. Bet dažbrīd tomēr ir jāsmaida. Lasot es jutu, ka dažiem varētu būt pagrūti saprasties ar šīm rindām vai sasaistīt tās ar sevi. Arī es pats nesaprotu, ko par to domāt un ko ar to iesākt. Protams, vairums dzejoļu būs tuvāki tieši sievietēm, jo tos raksta feministiski noskaņota dzejniece, bet arī es tajā atradu savas dzīves rindas. Un ne vienu vien.

„Man tik ļoti tevis vajag,
tad, kad dzeļot atnāk rudens,
tad, kad paģirains no rīta
savu gaitu uzsāk pulkstens.”

Grāmatā ir „Ziemassvētku stāsts” un ir arī „30 jautājumi, kurus cilvēki neuzdod viens otram”, kas mani sasmīdināja, jo vairums jautājumu bija ļoti uzjautrinoši. „Vai tev nevajadzētu mazliet mazāk naudas? Vai tev tiešām vajag tik daudz ēdamā? Vai varat man maksāt mazāk? Kā tu zini, ka šī nav pēdējā diena? Kam jānotiek, lai tu saņemtos darīt, ko gribas? Ko tu dari naktī tumsā, zem segas?” utt. Un tad ir arī „Aizbraucot”, kurš sevī ir uzsūcis tik daudz patiesās dzīves, tik daudz Latvijas, tik daudz asaru. Šķiet, es varētu pat raudāt to atkārtoti pārlasot. Jau skatoties uz pasvītrotajiem teikumiem grāmatā, atminoties vairākkārt pārlasītās rindas, es gribu raudāt. Zinu, ka bija tādi, kas šo dzejoli nolīdzināja līdz ar zemi. Cilvēki vienmēr cenšas skatīties garām lietām, kas sāp visvairāk. Tikpat sāpīgs ir dzejolis „Pilsētas atdzimšana”, jo „Mēs esam vēl mazāka tauta nekā līdz šim mums ir licies.”

„Sirds pārsāp jau kuro cilvēku,
bet kaut kas jau kādam tiek.”

Biju ļāvis savām smadzenēm nedaudz atpūsties no pārlieku intensīvās dzejas lasīšanas, tāpēc Andras Manfeldes „Betona Svētnīcu” paņēmu līdzi uz laukiem. Šo grāmatu biju nopircis ļoti sen, jau laikā, kad tikko biju sācis sev atklāt lasīšanas burvību. Taču lasīt to iesāku vien šī gada novembrī. Biju iedomājies to palasīt tikai brīžos, kad sēdēju pie rakstāmgalda, kad uz īsu brīdi sagribas atrauties no blenšanas datora monitorā. Tā kā vairums dzejoļu nebija pietiekami īsi, es labprātāk ņēmos lasīt Rokpeļņa 630 lapaspušu biezo dzejas izlasi, kuru arīdzan biju sācis lasīt jau kādu laiku atpakaļ. Tomēr tagad biju gatavs izlasīt arī Manfeldi. Jau pirmajā dzejolī viņa raksta: „es atcerēšos pat tad kad izmisīgi vēlēšos aizmirst” un „vai es tev sacīju ka tu esi atvars / kas ik dienas saēd manas maigās domas…” Tas ir ļoti skaisti, jo turpmāk viņa reti kad pasaka kaut ko tik skaistu. Nezinu, varbūt Manfeldes dzeja vienkārši nav domāta manai saprašanai vai būtībai, jo dažbrīd viņas sirreālisms ir skaidrs, bet dažbrīd – kaut kas tomēr pietrūkst. Tā ir gluži pretēja iepriekš izlasītajam Jāņa Tomaša krājumam „Melnie darba cimdi”, kurš dažbrīd gan atkārtoja vienu un to pašu domu, bet kopumā bija teju izcils. Ja būtu dzejnieks, domājams, mans krājums būtu tieši tāds, kamēr ar Manfeldes svētnīcām es mocījos gluži kā ar zobu sāpēm.

Dažbrīd grāmatā, protams, ir skaistas rindas, ne velti tās ir „Neputna” izdotas. Redz, „gaismas nekad nav par daudz, it sevišķi tad, ja mūsu tukšums izgaro tumsu…” Vai arī atziņa, ka „mīlestība ir tad, kad nejautā!” Vēlāk Andra saka, ka „mēs esam pielipuši viens otram kā magnēti, divi, kas vienmēr bijuši badā” un to, ka „tu vienmēr nāc tukšām rokām, bet sirds tev spirdzinoša kā pumpurs.” Dažbrīd gan gribas aizdomāties, vai šāda grāmata maz ir nepieciešama. Nu labi, tas būtu pārlieku skarbi deklamēts, bet tomēr… Ja nu tādas nebūtu? Vai kāds pamanītu iztrūkumu savā eksistencē? („Sieviete ir sieviete, vienmēr patvērums / vienmēr ar krūtīm.”) Var jau būt, ka to izlasīju visnepiemērotākajā laikā un lielos vilcienos Manfeldei nav ne vainas. Devītajā decembrī viņu redzēju. Klāt gan nepiegāju (janvāra izskaņā viņa bija seminārā starp recenzentiem, kuri recenzēja jaunos dzejniekus un šoreiz es piegāju ar viņu parunāties), jo tobrīd man bija jādodas parunāt ar Bērziņu. Starp citu, skaistākās rindas laikam ir šīs: „visas sievietes ir saldūdens / mūžam ceļā uz jūru”. Ar to arī šeit apstāšos.

Nepilnas divas nedēļas atpakaļ (tas bija decembrī) no Annas aizņēmos Mansarda 2010. gadā izdoto Annas Auziņas dzejas grāmatu „Es izskatījos laimīga”. Tobrīd, šķiet, man pašam nekas līdzi nebija, tāpēc uzmeklēju viņas plauktos kaut ko ātri izlasāmu. Laika ierobežojuma dēļ gan toreiz nepaspēju pat iesākt šo grāmatu un arī tagad, kad pagājis vēl viens mēnesis, es Auziņas grāmatu tā arī neesmu lasījis, jo šajā laikā man dzejas ir bijis gana daudz. Un tā kā šis raksts jau atkal ir izstiepies neciešami garš, es atļaušos nelasīt Auziņu un par to arī neizteikties. Piebildīšu to, ka Annas eksemplārs ir spēcīgi papildināts ar viņas pašas tekstiem, kurus viņa lasot bija pierakstījusi līdzās Auziņas rindām. Arī autores autogrāfs rotā grāmatas pirmo lapaspusi. Anna teica, ka satiekot dzejnieci viņa esot saskatījusi viņā nogurumu un vilšanos dzīvē.

p1010865

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s