dzīve · internets

2016. gadā nepaveiktais

Liekas, ka vēl pirms brīža bija decembra izskaņa un visi čakli publicēja savus topus un sasniegumus, un arī nākotnes ieceres. Tas turpinājās arī gada sākumā, kurš nu jau ir tik tālu prom, jo janvāris steidz izbeigties. Protams, arī es uztaisīju savu pērnā gada grāmatu topu, gluži kā pirms gada, kad grāmatu aprakstīšana bija kļuvusi par manu ikdienu. Tomēr mans regulārais gada atskats uz personīgo dzīvi šoreiz gan izpalika. Šķiet, arī pērn neko tādu netiku uzrakstījis un saaudzēju to kopā ar Jaungada balles rakstu. Varbūt arī nē, neatceros. Bet es jau laikus zināju, ka šogad gribu uzrakstīt gluži pretēju rakstu visiem citiem, kurus esmu redzējis un lasījis. Es gribēju uzrakstīt par nepaveikto – šoreiz gan visās iespējamajās jomās, ne tikai grāmatu pasaulē. Protams, varu padalīties arī ar tajā jomā paveikto, ar izlasīto grāmatu klāstu…

2016-gada-goodreads-iii

Kopš esmu goodreads, katru gadu mans izaicinājumu ir aizvien lielāks. Pirmajā gadā es uzliku savu 23, bet izlasīju 36, tāpēc 2015. gadā uzliku 52 (jo tik nedēļas ir gadam), bet izlasīju teju 100 grāmatas, tāpēc savam 2016. gadam gribēju 100. Tās biju gatavs izlasīt jau vasarā, bet vasara bija īsa. Kopumā tomēr izlasīju 106 grāmatas, tāpēc šogad uzliku jau 111 (tīri dēļ smukā cipara). Tā, lūk. Un zemāk arī karte ar mana bloga lasītājiem. Ir kur tiekties, jo D-Amerika un Austrālija mani nelasa, arī dienvidu valstis zem Krievijas un visa lielā Āfrika ne. Ha!

Bet visvairāk mani sajūsmināja tieši doma par nepaveiktā aprakstīšanu (un es neesmu pesimists). Un ne tāpēc, ka esmu priecīgs, ka kaut ko tomēr esmu neizdarījis, jo tas neizdarītais ir daudz. Es pilnīgi un galīgi nelepojos ar to. Man gan gada sākumā nebija nekāda apņemšanās. Atceros, kaut kad 2011. gadā es tādu uzmeistaroju. Tajā bija 23 punkti, kurus palēnām centos izpildīt, katra nākamā gada sākumā atzīmējot paveikto un piezīmējot klāt jaunas apņemšanās. Man gan nav vajadzības stādīt sarakstus, lai ar kaut ko tiktu galā. Ja gribu, es visu paveicu tāpat. Ja negribu, tad tas ir slinkums, ar kuru karoju kā Hitlers ar visu pasauli. Tas nu gan manī ir liels. Ja reiz esmu sācis slinkot, dažbrīd aizslinkoju tā, ka nemanu, cik tālu datumi ir aizceļojuši no manis prom. Un dienas tik steidzīgas. Bet, ja tā pa īstam – es varu būt arī lielisks. Ja kaut ko daru, es daru to ar visu sirdi un dvēseli. Un ja vēl patīk tas, ko daru, tad vispār var kalnus grūstīt.

Tad nu par visu pēc kārtas, labi apzinoties, ka visu jau tomēr nespēšu uzskaitīt. Bet es centīšos, virzoties soli pa solim uz priekšu no 2016. gada janvāra… visu kā pienākas. It kā tagad būtu iesēdies laika mašīnā un aizceļojis turp. Vai arī kā tajā slavenajā Čārlza Dikensa novelē „Ziemassvētku dziesma jeb Ziemassvētku spoku stāsts”, kas neskaitāmas reizes ir pārvērsts filmas formātā. To jau nu gan zina pilnīgi visi bez izņēmuma. Un ja nu esmu ielēcis šajā pagātnes vilcienā, gribu to sākt uzreiz ar pavasari, jo, lai Dievs nogrābstās, ziemas mēnešos man tiešām nebija nekas tāds, ko būtu gribējis izdarīt, bet nebūtu paguvis izdarīt, protams, ja neskaita manas grāmatas ieilgušo pabeigšanas un izdošanas procesu. Pat tad, kad viss jau bija kārtībā, radās komunikācijas nesaskaņas un dienasgaismu tā ieraudzīja vien aprīļa beigās. Tas arīdzan bija laiks, kad beidzu strādāt grāmatnīcā. Un tur arī sākās mani lielie plāni, no kuriem ne pusi tiku izdarījis. Biju domājis, ka maijā vienkārši atpūtīšos un līdz Jāņiem izremontēšu savu lauku rezidenci, bet nekas no tā nenotika, jo maijs aizbēga kā līdaka, kas norāvusies no āķa. Un arī jūnijs bija visādu sīkumu pārpilns, jo lielu daļu laika pavadīju ceļā uz Baldoni vai no turienes.

Labi, atliku to visu uz augusta beigām (ja vien man tam atliks laika), jo jūlijā biju pilnībā gatavs doties savā veloceļojumā. Un tā arī darīju, taču laiks nebija diez ko patīkams un mans brauciens bija stipri ierobežots. Kad atgriezos, atkal skraidīju no viena Latvijas novada uz citu, līdz pienāca liktenīgā diena, kad kopā ar Annu braucām apkārt Igaunijai. Šādu braucienu jau pasen biju izdomājis, bet džeki vairs nav braucēji, tāpēc man līdzi pieteicās Anna. Tās bija divas jaukas un siltas nedēļas. Kad atgriezāmies, sākās lietainais periods. Lija arī festivālā Laba Daba, uz kuru abi aizbraucām, ņemot līdzi Annas māsu. Nedēļu no nedēļas atliku savus remontdarbus, jo mājās biju tikai uz dažām dienām. Tas tāpēc, ka visi augusta vīkendi bija aizņemti – te festivāls, te kāzas, te vēl kaut kas.

Augusta izskaņā ņēmu un apbraucu vēl Latgali pa vietām, kurās iepriekš nebiju bijis. Protams, ir vietas, kur nevar aizbraukt bez nepabūšanas tur, kur esmu bijis ne reizi vien. Laiks bija ideāls (neskaitot pirmo un pēdējo dienu), tikai naktis ar katru dienu bija aizvien aukstākas. Bija septembra sākums, kad beidzu braukt un man pietrūka vēl viena vai divas dienas, lai izbrauktu to gabalu, kuru gribēju izbraukt, lai mana Latvijas apbraukšana būtu pilnīga. Tagad vēl aizvien ir daži miesti, kuros tā arī neesmu pabijis. Un tikai tāpēc, ka man pietrūka tās nolāpītās divas dienas. Un arī tāpēc, ka mana aizmugurējā riepa jau vairs nebija lietojama šim nolūkam.

Tik daudz es paveicu, lai gan iesākumā biju domājis mīties apkārt jau no jūnija beigām. Visu vasaru gribēju pavadīt uz velosipēda vienatnē, protams, Igauniju apbraucot kopā ar Annu. Septembrī jutu, ka vasaras tā pa īstam nemaz nav bijis, tāpēc iedomājos, ka septembris ir mans maijs un mans jūnijs un jūlijs vēl tikai priekšā. Biju izdomājis izdarīt visu kā nākas dzīvoklī un tad sākt domāt par atgriešanos Rīgā, par darba uzsākšanu un tādā garā. Bet nekā, jo tas ieilga. Anna bija sākusi dzīvot kojās un man likās, ka vairs jau nav kur steigt, ka uz Rīgu varu doties tad, kad padomā būs jau kāds darbs, kāds dzīvoklis uzpeldēs pats manā priekšā un tamlīdzīgi. Es gan paguvu sataisīt apkures sistēmu, uzlikt dažus plauktus, iegādāties galdus un skapjus utt. Viss it kā bija OK. Pietrūka tikai laiks. Tas bija vienīgais, kas bija aizsteidzis prom nemanīts. Arī mamma teica, ka vasara esot paskrējusi nemanīta. Jā, jo vecāks tu kļūsti, jo laiks iet aizvien ātrāk. Par to mani iepriekš jau brīdināja kāds gados vecs šoferis, kuru reiz biju nostopējis.

Muļķīgākā no domām bija maija un jūnija trakumā vēl iespraukt vienu ātru romāna uzrakstīšanu. Un ne jau kādu no tiem, kas man stāv pusratā atstāti, bet svaigu, pirms tam tikai prātā iesāktu. Maija steigā gan šī doma ātri pazuda un es nolēmu, ka patiesībā ir jākoncentrējas citiem rakstu darbiem, lai lapas nenoput vēl vairāk, ha! Līdzīgi ir ar notikumu aprakstiem. Šķiet, jau teju divus gadus vislabāko no piedzīvotā nemaz neesmu pierakstījis. Tas glabājas vien manā prātā vai fotogrāfijās.

Un tas arī viss, ko nepaveicu. Protams, ir arī sīkumi, varbūt arī kas lielāks, ko neesmu šeit paguvis uzrakstīt, bet, domājams, jums pietiks ar šo, jo man pašam pietiek. Neko pielikt, ne atņemt. Varbūt kādu manas grupas dziesmu vajadzēja ierakstīt, varbūt kādu īsfilmu uzfilmēt. Varbūt. Bet vēl jau mirt netaisos. Ceru, ka šajā gadā vairs nebūs tik daudz lietu, kuras plānotu un galu galā neizpildītu. Ir vienkārši jāsaņemas un jādara. Ar augsti paceltu galvu ir jāiet uz priekšu, jo ceļš ir mērķis. Kā, piemēram, tajā literārajā konkursā, kurā tikai pēdējā brīdī kaut ko uzrakstīju un aizsūtīju. Un uzvarēju. Rau, un tagad manu necilo darbu recenzēs pati Nora Ikstena, Svens Kuzmins vai Ieva Melgalve. Un no 4. marta man būs jāmācās Literārajā Akadēmijā, sasodīts!

Un ko Tu pērn nepaveici?

20170103_151205

Advertisements

One thought on “2016. gadā nepaveiktais

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s