dzeja · dzīve · internets

Seši dzejas krājumi. Pirmā daļa

Šajā nedēļas nogalē Apgāds Mansards bija sarīkojis īstus grāmatu svētkus, īstu laimes klēpi visiem tiem, kuriem tuva ir izsmalcināta literatūra. Gluži kā pērn, tur tika dāvātas grāmatas par nepieklājīgi zemām cenām. Un arī es biju ierauts šajā virpulī, tikai šoreiz biju ne tikai rindā stāvošs grāmatmīlis, bet arī tas, kurš palīdz citiem atrast meklēto, palīdz tikt galā ar maksājumiem utt. Vienu vārdu sakot, mana nedēļas nogale un dažas dienas pirms tam aizritēja ļoti patīkamā gaisotnē, kas saistīta tikai ar grāmatām. Bez tā, ka tur strādāju (darbs ar grāmatām gan drīzāk būtu klasificējams kā hobijs), es iegādājos arī veselu kaudzi grāmatām. Ja pērn es šo jauko vietu pametu ar 12 lieliskām grāmatām, kuras papildināja manus plašos grāmatplauktus, tad šogad mans ieguvums bija vēl par dažiem kilogramiem iespaidīgāks, jo abās „Aizliegtā paņēmiena” dienās kopā tiku pie 26 grāmatām. No tām 4 bija klausāmgrāmatas, bet vēl 4 tika draudzenei Baibai.

Starp manu vareno kaudzi bija arī Toma Treiberga pirmā grāmata „Gaismas apstākļi”, kuru sāku lasīt sestdienas rītā, kad braucu uz Nice Place Mansards. Tieši viņš bija tas, kurš manī atgrieza tīksmi pēc dzejas, jo viņa „Drudzis” ir absolūti fenomenāls. Arī pats autors bija ienācis veikalā un es viņam pavēstīju par savu rīta nācienu ar viņa grāmatu, kā arī to, ka viņa „Gaismas apstākļi” tika izpārdoti pilnībā. Divi šīs grāmatas eksemplāri tagad pieder man. Reiz Toms bija ienācis arī Jāņa Rozes grāmatnīcā, kur reiz strādāju. Toreiz viņam uzteicu, cik labs ir viņa krājums („Drudzis”).

Atzīstos, kādu brīdi tomēr apdomāju „Gaismas apstākļu” iegādi, jo finanses bija tādas, kādas tās ir. Tomēr itin nemaz nenožēloju, ka iegādājos ne tikai vienu, bet divus grāmatu eksemplārus, lai otru kaut kad kādam vienkārši tāpat uzdāvinātu. Jo grāmata ir ne par matu sliktāka par viņa LaLiGaBa nominēto „Drudzi”, kuram šo balvu arīdzan vajadzēja saņemt. „Tajā mežā katra doma ir glāsts / katrs vārds ir mierīgs / katra sajūta brīva / mēs nekad nepieaugsim / es ceru tu to zini…” Tās ir rindas no krājuma pirmā dzejoļa. Toms bieži liek pasmaidīt, kaut vai par to vien, ka Normunds „vienmēr zina kad būs kontrole”, jo tad „var mierīgi atlaist”. Tālāk viņš pastāsta, ka „koku galotnes / ir manas pasaules mērs / lidmašīnas ir metāla bibliotēkas / kuras nes sevī tos stāstus / kurus vēl tikai izlasīšu uz nākotnes salvetēm”. Dažas rindas tālāk viņš pavēsta, ka „koku skaidas ir mana niecības izpratne / viss sastāv no maziem kuģīšiem / izlocītiem no tramvaja biļetēm / un iedzītas skabargas manu sāpju mērs”.

Dzejolī „Pārprastā misija” Toms atkārtoti liek smaidīt, pieminot deviņdesmit septīto kā labu gadu. Uzreiz sāku domāt par savējo un par to, kurā piedzima mana Mīlestība. „Tik daudz jaunu / salauztu cilvēku apkārt / bet vai tad es tas vecais / un veselais”, viņš stāsta dzejoļa ceturtās daļas ievadā, bet piektajā jau visiem liek saņemties, iečukstot to „viņu aizņemtajās ausīs”.

***
tu esi kaut kas pārejošs
man pāri
iesnas vai migrēna
trīcošām rokām klauvē
pie durvīm un prasi
vai varu
uz mūžu ienākt
un palikt šai
siltajā cietumā

Es gāju un šķirstīju grāmatu. Cilvēki tajā sestdienas rītā bija ar sevi aizņemti. Tā nebija tā publika, kura savā īpašumā tīkoja iegūt kādu labu grāmatu, jo viņiem pietika ar viedajiem telefoniem un tukšumu, kurā bakstīties. Kad izlasīju, ka „iela / ir melns palags / uz kura tev reizēm / jānoguļas”, sagribēju vasaru. Tādu kārtīgu. Īstu svelmi. Bet dzejolī „Klauns” ir mans vārds, ha! Protams, katrā dzejolī ir sava odziņa un tas liek šo krājumu ierindot starp vienu no labākajiem latviešu literatūrā. 32. lappusē Toms raksta, ka „ne visas pārliecības / mums liek kustēt uz priekšu / bet ja tādu nebūtu / mēs kultos kā vāveres / stikla ritenī.” Manuprāt, ļoti spēcīgs teikums. Tikpat spēcīgs un vien ir arī šis: „tikai kaķim / vēsture ir vienaldzīga / viņš mazgā / savu purniņu / lai tas atkal noputētu / no pilsētas putekļiem.”

Visvairāk es smaidīju dzejolī par dzelteniem kamaziem, kurus vairs neredz, „itin kā viņi slepus / nakts vidū / būtu aizbraukuši / no stāvlaukumiem / un iebraukuši mežā, / lai izveidotu savu / komūnu aizmirstībā.” Vai par to, ka „manī nav izzudis tas, pēc kā pazīst kontrabandistu.” Tas ir no dzejoļa „Jaunais apnikums”, kura četras daļas aizrauj kā stāsts. Līdzīgs ir arī „Stīvs Reihs. Dažādi vilcieni”, kurā Toms atsakās no segas, sakot, ka arī palagu nevajag, jo tāpat būs labi. Vēlāk „konduktore nāk sabojāt biļetes”. Šķiet, mans favorīts ir 55. lappusē atrodamais dzejolis bez nosaukuma, vai arī daļa no „Tilta”. Ej nu sazin! Treibergs māk spēcīgi pateikt savu sakāmo, kā, piemēram, šo: „fui cik viens / var būt cilvēks”. Bet tas bija agrāk, jo sekojot lapaspusēm, nonākam pie daudz jaukākām atziņām, kur dažbrīd gribas iepauzēt un palikt… „viendien tā arī nepieceļos / no gultas / lasu griestus kā grāmatu”.

Liekas, ka tā var mūžīgi runāt un šķetināt viena autora rindas, un domāt par to, kas ar tām pateikts, bet, kā teica Arčibalds Maklīšs „dzejā nav jāmeklē jēga, tai ir vienkārši jābūt”. Tā nu es ķēros klāt nākamajam darbam un vēru vaļā tikko iznākušo grāmatu „Melnie darba cimdi”. Autoru Jāni Tomašu es zinu jau pasen, kopā bijām brāļu un māsu portālā ORB. Reiz es viņu satiku kādā hiphopa pasākumā. Viņš bija smagi iereibis. Bieži tiku lasījis viņa dzejoļus, kurus viņš aktīvi publicēja uz savas FB sienas. Taču kādu dienu pie manis veikalā pienāca Andris Ogriņš un es par to gadījumu uzrakstīju. Jānis Ogriņu tik ļoti aizstāvēja (lai gan nebija vajadzības, jo Ogriņš pats ar to tika galā), ka nobloķēja manu piekļuvi saviem turpmāk publicētajiem dzejoļiem un rindām. Nekas, vismaz tagad tie ir apkopoti viņa pirmajā grāmatā. Liela daļa dzejoļu tajā man asociējas ar sevi. Šķiet, šī ir pati pirmā reize, kad kāda cita dzejoļi man tik ļoti atgādina par sevi, tāpēc šoreiz atteikšos no dziļākas iztirzāšanas un likšu „Melnajiem darba cimdiem” uz kādu brīdi mieru. Teikšu tikai to, ka tos ir vērts izlasīt.

Kā trešo grāmatu biju izvēlējies daudz senākā pagātnē iznākušu krājumu, kuru arīdzan iegādājos pavisam nesen. Jau sen biju gribējis šo amerikāņu dzejnieku izlasi, bet tikai tagad to sagribēju vēlreiz no jauna, jo vienā no vakariem mēs ar Annu centāmies atrast, vai latviski ir iznācis TS Eliots. Kā reiz, pirms divām dienām mēs noskatījāmies arī Vudija Allena izcilo filmu „Pusnakts Parīzē”, kurā bija arī TS Eliots. Liekas, ka šī izlase sevī apkopo daudzus līdz šim nekur citur nerealizētus dzejniekus, kuri citviet pasaulē ir jau sen ir iemantojuši savu vietu, un jau sen ir sava laika ikonas. Visvairāk mani tomēr interesēja tieši Alens Grīnsbergs un Silvija Plāta. Grīnsberga „Kauciens” šo dzejnieku starpā, šķiet, ir visslavenākais. Reiz noskatījos arī filmu par „Kauciena” tiesasprāvu. Bet Plātu es iepriekš jau biju lasījis vācu valodā. Viņas „Ariel” ir viens no 20. gadsimta lasītākajiem un pieprasītākajiem krājumiem. Vakar noskatījāmies arī filmu par Silvijas traģisko un īso dzīvi. Viņas „Stikla kupols” ir iemesls, kāpēc es vispār lasu. Tomēr viņas dzeja man negāja tik ļoti pie sirds.

Tamāras Zālītes sastādītais krājums „Visiem, visiem jums Amerikas vārdā” ir spilgts un prātā paliekošs. Katrs tā autors ir sava laika dievināts un apjūsmots. Dīvaini liekas tas, ka Edgars Po starp to visu ir tikai priekšvārdā minēts un Bukovskis vispār nav pārstāvēts. Var jau būt, ka ir vērts vēlreiz pieskarties šim un sastādīt jaunu amerikāņu autoru izlasi, iekļaujot tajā vēl citus autorus, kuri pasauli pāršalca katrs citādāk…

p1010865

Advertisements

2 thoughts on “Seši dzejas krājumi. Pirmā daļa

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s