dzīve · internets · proza

Novembris grāmatās

Atceros nakti tieši pirms mēneša, nakti, kurā lasīju „Nakts lidojumu”, kuru iekļāvu savā oktobra grāmatu sarakstā. Tajā pat naktī es iesaku lasīt „Misteru Gvinu”, kurš pretēji Sent-Ekziperī darbam mani ierāva kā atvarā. Tas bija brīnišķīgs ceļojums, ko nevarētu teikt par autora nākamo (manis izlasīto) grāmatu „Zīds”, kuru pavisam nesen iekļāvu savā visu laiku sliktāko grāmatu topā. Protams, šis tops sastāvēja vienīgi no manis izlasītajām grāmatām, kura starpā nebija nedz krēslas, nedz poteri, nedz kaut kādas nokrāsas un citi sūdi. Gvins bija lielisks, kaut gan līdz izcilībai tai nedaudz pietrūka. Taču to jau es tiku stāstījis.

Nākamā manā sarakstā bija Po „Nodevīgā sirds”, kuru biju iesācis lasīt jau pirms gada vai diviem. Stāstu krājumiem tas ir liels pluss – tos ne vienmēr ir jāizlasa no A līdz Z. Toreiz man gadījās kaut kā atiet no šīs grāmatas, bet ne tāpēc, ka tā man nelikās gana laba vai tam brīdim piemērota, bet tāpēc, ka pasaule man dāvāja aizvien jaunas un jaunas grāmatas, kurām tūlīt arī ķēros klāt kā izbadējies. Šī krājuma sakarā es kādu nakti pavadīju meklējam visus Po stāstus, lai atzīmētu, kuri tad ir tie, kurus ir iespējams izlasīt latviski un kuri ir pieejami vien citās valodās. Pie viena biju dabūjis vācu valodā apkopotus visus Po stāstus, lai apzinātos, cik daudz Po vēl būs manā dzīvē bez visa tā, kas man jau ir. Un man ir trīs krājumi, kuros pārklājas stāsti, un viņa vienīgais romāns vācu valodā.

Novembris bija mēnesis, kuru, ja neskaita „Misteru Gvinu”, es iesāku ar iepriekš jau iesāktām grāmatām. Rūpīgi biju tās atlasījis no grāmatu plauktiem un salicis vienā lielā kaudzē. Par šo kaudzi jau rakstīju. Līdz ar to mans mēneša sākums bija iesākto grāmatu pārpilns un vienu brīdi pat likās, ka beigās būs jāapraksta tik daudz grāmatu, cik dažs labs pat gada laikā nav izlasījis (skumji, ja visa mūža laikā). Bet pēc tam, kad es izlasīju „Devīto ģērbtuvi”, kurā aktieris raksta par aktieriem un aktieri – par aktieriem un ne tikai, un es izlasīju arī pasen iesākto Bukovska stāstu krājumu, kurš ieturēts vissmalkākajās Bukovska tradīcijās, es apstājos. Ne tāpēc, ka man apnika lasīt, bet laiks pēkšņi sāka skriet prom no manis kā zaglis veikalā. Nepaspēju ne acis pamirkšķināt, ka bija Latvijas svētki, kam sekoja mammas dzimšanas diena un mana pārvākšanās uz Rīgu. Te nu es biju – atkal Latvijas galvaspilsētā, kuras augstpapēžu kurpju soļi gandē mieru. Rīga kā ielene sevī uzņem jebkuru, arī mani. Bet Jugla man vienmēr ir atgādinājusi mājas. Te naktis ir daudz klusākas un miers nav tikai klusi pačukstēts vārds.

Tā nu es ņēmu un iesāku „Pasaku stāstnieku”, bet tikai iesāku, ne turpināju, jo pirms tam es gribēju izlasīt vēl divas šajā mēnesī iesāktas grāmatas. Bet sanāca izlasīt arī „Zīdu”, kuru aizņēmos no bijušās kolēģes. Arī to es jau biju iesācis, bet sāku vēlreiz no jauna. Un kam man viņu? Tikai tāpēc, ka „Misters Gvins” bija tik lielisks? Pat tās tulkotāja Dace Meiere teica, ka autoram Alesandro Bariko ir darbi, kuri ir nebaudāmi. Bet ar Gvinu viņš esot trāpījis atpakaļ uz sen iemītas takas. Pieņemsim, ka man kā lasītājām pietiks ar šīm divām viņa grāmatām.

Grāmata, kuru es gribēju izlasīt līdz galam, bija „Europeana”. Ja neskaita „Svina garšu” un līdzīgas vēstures grāmatas, šī bija pirmā, kura bija tiešām vēstures grāmata, ko vēsta arī nosaukuma turpinājums – „Īsa divdesmitā gadsimta vēsture”. Strādājot grāmatnīcā jau biju tai pievērsis uzmanību, bet tā noplaka, kad tautas rakstniekam un manas personīgās grāmatas ievada autoram TR Notāram to kāds inteliģents cilvēks bija ieteica un viņš to izlasīja, sakot, ka grāmata ir pārvērtēta. Šajā gadījumā es varētu tā kā nedaudz piekrist, bet tikai nedaudz, jo no šīs grāmatas neko vairāk nemaz nebiju gaidījis. Tā bija gana ironiska, gana smieklīga un sulīga ar patiesību, kādu varbūt skolā pat nemāca. Lasot nācās daudz svītrot, daudz smaidīt un daudz uzzināt no jauna.

Un visu šo laiku man līdzās bija Gundega Repše, bet par viņu es uzrakstīšu atsevišķi. Domājams, viņa to ir pelnījusi. Un jau atkal ir atkal nakts uz nākamo mēnesi, decembri, un es atkal cītīgi lasu un pie sevis spriedelēju. Gundegas Repšes dienasgrāmatu es tomēr pieskaitīšu decembrim, jo labi zinu, ka pabeigšu to tikai 1. decembra ietvaros. Bet vēl pirms tam es no savas lielās iepirkumu kaudzes izrāvu kādu vācu dzejas izlasi par mīlestību, galvenokārt par mīlestību. Tā ir izdota jau 70to gadu pašās beigās, bet ar dažām dzejas rindām tā mierīgi soļo man līdzi arī 2016. gada izskaņā un liek par sevi manīt. Saskatu tajā arīdzan daudz šī laika iezīmes. Un tas mani patīkami pārsteidza un apbūra. Kad tiku ar to galā, pabiju arī vietējā bibliotēkā, kur kopā ar Annu uzdūros visai dīvainai bibliotekārei. Sanāca smiekli, bet es dabūju ilgi meklēto Žana Pola Sartra mazo grāmatiņu „Domas un atklāsmes”, kura gan tūlīt arī lika nedaudz vilties, jo patiesībā tā ir tikai daļa no viņa darba „Esamība un nekas”. Bet par to decembrī…

sdfgstt

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s