dzīve · internets · proza

Hermaņa dienasgrāmata

To, ka kaut kad (ar lielu uzsvaru uz „kaut kad”) lasīšu Alvja Hermaņa „Dienasgrāmatu”, es zināju vairāk nekā droši, jo šāds formāts man allaž ir licies daudz tuvāks par visiem citiem formātiem, tai skaitā – fantāzijas žanru, kuru es nelasu vispār, tā kā, piemēram, Ievas Melgalves – iespējams, neglītākās latviešu rakstnieces – grāmatas manā mājā nebūtu pat aizvietotājas vecās gultas nolauztajai kājai, kur nu vēl lasīšanai. Bet to, ka Alvja Hermaņa „Dienasgrāmatu” es lasīšu jau tagad, neilgi pēc tās iznākšanas, nebiju paredzējis itin nemaz. Tikai tīras nejaušības pēc es tiku pie šīs grāmatas, kad kopā ar mammu kādā saulainā pēcpusdienā aizminām līdz omas mājai, un, kamēr šīs tur savstarpēji sarunājās, es nodomāju kaut ko palasīt un pamanīju, ka tante no bibliotēkas ir dabūjusi šo grāmatu. Tā nu ņēmu to lasīt. Dienu vēlāk to jau biju izlasījis un nolēmu par to arī uzrakstīt.

Zinu, ka atsauksmes par šo grāmatu ir labas, varbūt sliktās vienkārši neesmu pamanījis, bet arī man pēc grāmatas izlasīšanas palika tikai pozitīvs iespaids. Žēl, protams, ka mans viedoklis sakrīt ar visu pārējo lasītāju viedokli, jo tādejādi ir daudz grūtāk pateikt kaut ko, ko kāds jau nebūtu pateicis. Domāju, šī grāmata ir tik izreklamēta, ka to nevar nepamanīt un gribēt iegādāties. Pat ja tā būtu pilnīgākais mēsls, izgāšanās, to pirktu un tā atrastos grāmatnīcu pirktāko grāmatu topa augšgalā. Alvja Hermaņa vārds uz tās ir kā……. Es pat nezinu kas, jo, lai cik viņš būtu zināms, atzīstos, ka ne reizi neesmu bijis uz kādu no viņa izrādēm. Goda vārds, NEVIENU. Un neba nu es tagad lielos ar savu neesošo „panākumu”, nē! Gan jau pienāks arī mana kārta iepazīt šī kulta režisora darbus teātra jomā, bet tā kā grāmatas ir mana sirdslieta, es Alvi Hermani sāku iepazīt no rakstīta vārda perspektīvas. Kas zina, varbūt tomēr jāaiziet uz „Pakļaušanās”, lai gan pēc sižetiem spriežot nejutu vēlmi to redzēt, lai nesagandētu iespaidus par grāmatu un savu redzējumu uz to visu.

To, cik daudz patiesības ir šajā grāmatā un cik safantazētā, zinās tikai pats autors, kurš ne tikai intervijās, bet arī uz grāmatas aizmugurējā vāka atklāj, ka tā, protams, nav īsta dienasgrāmata. Bet tā to ir darījuši cilvēki jau no neatminamiem laikiem – teikuši, ka grāmata nav patiesa, ka tā ir totāla fikcija utt. Atļaušos domāt, ka tā nebūt nav un viss, ko tiku izlasījis, atklāj man Alvi Hermani. Un viss, ko tiku izlasījis, bija tieši tas, ko cerēju sagaidīt no šīs mazās grāmatiņas vēl pirms biju sācis domāt par tās lasīšanu. Šīs dzīves piezīmes atklāj personības, raksturus, smago darbu, kura rezultātā ģimene paliek nedaudz aizkadrā, vēstures ainas utt. Grāmata nepārsteidz, tās iznākšana jau ir pārsteigums pats par sevi. Un tā jau ir, kā saka pats autors, kurš gan cits, ja ne viņš pats „ir spējīgs saprast – ar ko es īsti nodarbojos un kas aiz visa tā stāv. Es pats pamēģināšu to uzrakstīt.”

p1010047a

 

Advertisements

10 thoughts on “Hermaņa dienasgrāmata

    1. Tā nu gadījās, jo mani grāmatu apskati nekad nav tikai pliki grāmatu apraksti, bet piezīmes no dzīves. Tas, ka bija tas teikums, ir tikai nejaušība, jo kaut kad tas tāpat tiktu pateikts 😉

      Like

  1. Vai sievietei, pirmkārt, ir jāatbilst taviem skaistuma ideāliem, lai vispār tiktu cienīta vai likta mierā par savu darbu vai dzīvi? Tas ir, tu vispār nespēj paskatīties uz sievieti kā ne uz seksuālo objektu, lai izveidotu par viņu viedokli?

    Like

    1. Bijusī kolēģe jau teica, ka to teikumu vajag izņemt, ka būs iebildumu. Bet tas nebija domāts tā, kā to tagad visi uztver. Nav tam saistības ar skaistumu utt., tas vienkārši ir teikums, mans viedoklis un viss. Katram jau savas antipātijas pret kaut ko un tā nu ir sanācis, ka bija šis… citkārt tur var būt kas cits. Un tam nav sakars ar sievieti, dzimumu, ideāliem vai seksuālo objektu, jo es vienknozīmīgi savos uzskatos esmu diezgan feministisks 😉

      Like

    2. Reiz es rakstīju un rakstīju, bet grāmatas nebiju lasījis. Tad sāku lasīt arī grāmatas un atklāju, cik ļoti jauki raksta Beigbeders. Kad sāku rakstīt ORB, tur daudzi manus rakstus redzēja pa savam – citi teica, ka līdzīgi Beigbederam, cits teica, ka Londons, citam biju Dikenss vai Po, citam Bukovskis utt. Kā nu kuram 😀 Bet kopēt nevienu nekopēju, jo sāku vēl pirms biju sācis lasīt. Stilu neesmu mainījis, vien pamazām kāpju pa kāpnēm, kuras pats sev esmu nolicis 🙂

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s