dzīve · Jāņa Rozes apgāds · proza

Džezs pār Donbasu

Šķiet, šī ukraiņu rakstnieka Serhija Žadana grāmata, kurš latviešu lasītājiem varētu būt zināmāks tieši kā dzejnieks, jo pabijis arī Dzejas dienās Rīgā, nāca tieši īstajā laikā un arī gadalaiki to lasot nomainījās tāpat kā garām aizsteidza grāmatas 374 lapaspuses, kurās netrūka pilnīgi nekā. Laikā, kad es lasīju grāmatas pēdējās rindkopas, Ukraina ar medaļām „Brālis par brāli” apbalvoja ārvalstu brīvprātīgos, kuri kopā ar ukraiņiem valsts austrumos cīnījās pret Krievijas teroristu bandām. Nē, grāmata nav par šo karu…

Par grāmatu „Džezs pār Donbasu” es uzzināju no bijušās kolēģes, kura bija sākusi pirkt grāmatas netradicionāli saviem sākotnējiem paradumiem. Tas notika septembra vidū, kad viņa ne gluži bez iemesla ieminējās par šo grāmatu, kuru tobrīd lasīja, sakot, ka tajā esošais personāžs liekoties līdzīgs man, piebilstot, ka nekas līdzīgs jau patiesībā neesot, tikai tā liekoties. Kad pavaicāju, kas tā par grāmatu, viņa pasmējās, sakot, ka es laikam esmu vienīgais, kurš nezina, ko viņa lasa. Un es tiešām neko nezināju, tāpēc saņēmu fotogrāfiju un nelielu izklāstu par „Džezs pār Donbasu”. Tajā pat laikā arī e-pastā biju saņēmis informāciju par šo grāmatu un gaidāmo autora viesošanos Latvijā. Lai par šo grāmatu uzzinātu mazliet vairāk, es sev zināmā valodā papētīju arī citas autora grāmatas internetā. Atradu fragmentus no grāmatas „Demokrātiskās jaunatnes himna” un stāstu krājumu „Big Mac”. Cik sanāca palasīt, rādās, ka tieši stāstu krājums būs mana nākamā grāmata no Serhija Žadana. Palasīju arī viņa dzejoļus.

Pie grāmatas tiku 26. septembrī, bet tā kā bez grāmatām apkārt nestaigāju, šo sāku lasīt vien dažas dienas vēlāk. Domājot par to, ko man iepriekš teica, ka galvenais varonis ir līdzīgs man, es šo apjomīgo grāmatu sāku lasīt tieši ar tādu apziņu. Tā iesākas šādi: „Telefoni pastāv tāpēc, lai paziņotu mums dažādas nepatikšanas. Telefoniskās balsis skan auksti un oficiāli, ar oficiālām balsīm nelāgus jaunumus ir vieglāk pavēstīt.”

Galvenais varonis ir Hermans („Man ir 33 gadi. Es sen un laimīgi dzīvoju viens… Man bija nevienam nevajadzīga izglītība. Strādāju velns viņu zina par ko. Naudas man pietika tieši tam, pie kā biju pieradis. Ieviest jaunus paradumus bija par vēlu. Mani viss apmierināja. To, kas mani neapmierināja, es nelietoju.”), kurš dzīvo īrētā dzīvoklī „vecā bijušajā komunalkā, pašā centrā, klusā, liepām apstādītā pagalmā.” Ir maijs. Agri no rīta viņš saņem telefona zvanu no veca drauga, kurš pavēsta, ka ir pazudis viņa brālis (darba kolēģis). Tad nu lieki laiku netērējot Hermans dodas uz dzimto pilsētu kārtot lietas. Jau turpceļš nav diez ko veiksmīgs, taču kaut kā tomēr izdodas nokļūt līdz galam. Tur viņš satiekas ar saviem čomiem, kā rezultātā brīvdienas ieilgts. Ir bizness. Diezgan neizprotams un dīvains, bet ir. Galvenā varoņa brālis tā arī par sevi nekādu ziņu nedod. Un tā ir viena no lietām, kura man personīgi nedod mieru arī pēc romāna izlasīšanas. Domāju, lai nu kādas būtu ģimenes attiecības, brāļiem savā starpā nedrīkst būt tāda ignorance.

Grāmatā ir ļoti spēcīgi apraksti un dziļi izjustas emocijas. Nereti garās rindkopās tiek pastāstīts tik daudz skaistā par lietām un vietām, kuras varbūt nemaz tik skaistas arī nav, bet autora sirdij ir ļoti tuvas. Lai gan romāns ir teju 400 lapaspuses biezs, tas lasās pārsteidzoši raiti. Valoda ir perfekti izkopta un ļoti interesanta. Bez visa tā, ka personāžu sarunvaloda dažam labam lasītājam varētu likties diezgan skarba, romāns tāds nebūt nav. Arī intīmās lietas Serhijs Žadans ir aprakstījis gana pikanti, bet ne tik ļoti, lai sarktu pat vispareizākie grāmatu lasītāji. Tā ir krimināla grāmata, bet ar maiguma pieskārienu.

Dienā (4. oktobrī), kad notika grāmatas prezentācijas pasākums ar visa autora klātbūtni, arī es biju Kaņepes kultūras centrā, lai paklausītos, ko stāsta grāmatas autors. Tobrīd biju izlasījis jau pusi grāmatas. Teikšu godīgi, mani nepatīkami pārsteidza, kad viņš paziņoja, ka jau rakstīšanas procesā uzreiz domā par to, lai grāmata pēcāk būtu viegli adaptējama kinoekrānos. Tika lasīti fragmenti, vēlāk arī skaitīta dzeja, kuru papildināja virtuoza un sasodīti saskanīga klavierspēle.

Kad bija pienākusi kārta uzdot jautājumus, arī es nevilcinoties uzdevu sev interesējošu jautājumu, proti, vai sākot rakstīt romānu, viņš jau iepriekš zina, kādas būs tā beigas? Šo jautājumu kaut kad uzdevu arī Mārim Bērziņam, kurš teica, ka esot jābūt kaut kādam skeletam, lai sāktu rakstīt, citādi nesanāk. Bet Serhijs atbildēja, ka viņš zinot jau pilnīgi visu, ko grasās rakstīt, pat katru sīkāko detaļu. Šis jautājums mani savulaik ieinteresēja, kad to izdzirdēju no kāda vācu žurnālista. Vācu rakstnieks, kuram par to tika jautāts, arīdzan atzinās, ka nevarot neko uzrakstīt, ja nezina, ar ko tas viss beigsies. Turklāt lielmeistars Stīvens Kings varot piesēsties pie baltas lapas, rakstīt un tikai beigās saprast, par ko tad būs viņa grāmata.

Grāmata beidzas ar rudeni. Tieši ar tādu, kāds pašreiz ir arī pie mums. Oktobris. „Dienas ir īsas kā futbolista karjera, eļļaina saule pil virs galvas, piespiež ēnas pie zemes, balina zāli un silda asfalta salauzto sirdi.” Piedzīvojis ne vienu vien neprātu, Hermans nemaz neskrien atpakaļ uz pilsētu, kurā viņam viss bija tā, kā tam bija jābūt. Jau braucot turp, viņam tiek jautāts: „Kāpēc jābrauc turp, kur tevi neviens negaida?” Atbildi uz šo jautājumu autors risina visa romāna garumā. „Vienādi vai otrādi, mēs virzāmies pa saviem maršrutiem, nokļūstot nezināmās vietās, nonākot aiz savas pieredzes kulisēm, un visi, ko mums gadījies sastapt, paliek mums atmiņā ar savām balsīm un saviem pieskārieniem.” Šī viennozīmīgi ir viena no spēcīgākajām, viena no labākajām šajā gadā izdotajām grāmatām. Bet noslēgumā autora dzejolis, kuram gan ar grāmatu nav nekāda saistība:

***

(..)Neraudi, sirds mana, neraudi,
neplēs kartona dvēseli pušu,
mēs vēl satiksimies,
kad viņpus robežai būšu,

kad viņpus dzīvei būšu,
viņpus valsts muitnīcai,
mēs vēl redzēsimies…

(fragments no dzejoļa „Mercedes-Benz”, atdzejojies Jānis Elsbergs)

img_7810

Advertisements

4 thoughts on “Džezs pār Donbasu

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s